joprojām piecep "Skumju akmeņi"
un jo sevišķi šis te.
nav nekā konkrēta šobrīd, kāpēc tā
vienkārši patīk un aizrauj
gan vārdi
gan Helēnas balss

"Mūžīgā Miera Iela"

tai ielā, kur mūžīgs ir miers
tur visi vēl guļ
balsis satinas mākoņos un klusē
vari mierināt sevi, mani mīlot, kā sevi pašu
bet šodien mīla ir aukstāka par ledu

un man nav tev, ko teikt
visi vārdi, tie pārvēršas pelnos, sadegot mīlā
un man nav tev, ko teikt
visi vārdi, tie pārvēršas pelnos, atstājot mūs..
mūs sadegot

un sapņos tavos, sapņos zvēri nāk ciemos
un maigi tev pieglaužas klāt
tu noglāsti kādu. kādu no tiem, kas tik svešs
kas otrreiz vairs neatnāks pie tevis..
pie tevis

visas pasaules ielas savienojušās vienā
es eju pie tevis, bet paeju garām
kad pusnakti sitīs, man atgriezties sevī
kad lēni, lēni izplūstu no tevis

un man nav tev, ko teikt
visi vārdi, tie pārvēršas pelnos, sadegot mīlā
un man nav tev, ko teikt
visus vārdus, tos paņēma svešais, aizejot naktī..
bez manis, sev līdz.