| 5:12a |
Pēc diviem apmeklētajiem prozlašu izrīkojumiem par manu favorītu tapa Berelis. Kaut kā man tā femīnā eksaltācija literatūrā riktīgi piegriezusies. Pietiek jau ar dzīvi. Gribas viedumu, humānismu, epitets maskulīns gan nebūs vietā, varbūt vispārcilvēcīgu, bet tas nekādi nenozīmē, ka alkstu pēc lielajiem naratīviem, nini. Bet arī mazajos naratīvos vēstītāja balss var būt, nu ja... Tiesa, Berelis manā viedliteratūras kategorijā neietilpst :), bet viņam vismaz izdevās pārsteigt, un tas jau arī reti gadās. Ja nu vajag kādu tādas latviski lasāmas literatūras piemēru, kas, manuprāt, spēj saņemt aiz pautiem, lūdzu, Djēgo Marāni "Jaunā somu gramatika", Tonija Morisone "Mīļotā", Eriks Fosness Hansens "Vēstījumi par sargāšanu". Šie nepavisam nav vienīgie, taču šajā man galīgi neraksturīgajā diennakts laikā vairāk nekas nenāk prātā. Iz latvju literatūras šobrīd neko atbilstošu nespēju iedomāties, bet, piemēram, leišiem daži šādi teksti ir. Un, protams, daži tādi ir arī manās specifiskajās darba valodās. Nez kāpēc mūzikā sentiments, jūtināšanās un pasionārisms tā nekrīt uz nerviem kā tekstos. |