kaktuss

...no mēneša zibsnīšiem...

hoķ k svojei žeņe, no čerez balkonu.

ir brūnie lāči, ir baltie lāči un ir svolāči

apsegsim tā labi šito sieviņu, lai vīrieši neredz! (drusciņ apdomājot) bet ārsti jau nav vīrieši!

tu būsi laba ārste. tikai nekādā gadījumā neiemīlies!

un kur tad vēl to nenovērtējamo zināšanu gūzma par reālo dzīvi un arī medicīnisko, ar kuru iepazinos slimnīcā! un arī atziņa: nu jau man bail ir no 4 lietām- augstuma, dēlēm, govīm un ārstiem.

3000 Ls+ apmaksāts koncertbrauciens uz Vāciju un Austriju septembra pēdējā nedēļā. bet īsta prieka nav.

šovakar ar ansambli Kongresu namā prezentēsim tādu kori, kāds reāli vairs nepastāv. Nodziedājām konkursa programmā, un abi diriģenti pateica, ka aiziet. koris nebeigšot pastāvēt, vien tikšot atrasts jauns diriģents. es viņus nenosodu, vienkārši savādi. skaidrs ir arī tas, ka palieku dziedāt tikai ansamblī. tas nozīmē, ka nabassaite ar mana dzimtā ciema kultūras norisēm pamazām tiek pārgriezta pavisam. bet šovakar, šovakar tad no visas sirds izdziedās visīstāko dzīves svinēšanu tam korim, kurš bijis manas dzīves sastāvdaļa nu jau vairāk nekā 10 gadu. tas laikam ir tāpat, kā atvadīties no pusgarajām zeķēm ar bumbuļiem, kuras tā īsti vairs neiederējās, bet nevalkāt nedrīkst.

šodien divi mirušie. viena tantiņa 7.00 un viens večuks 7.56. večuka sagatavošanā pārsūtīšanai uz morgu piedalījos arī es. spēju diezgan lietišķi pieņemt mirušo, emocijas nostrādā brīdī, kad ieraugu tuvinieku sēras. un man nav tiesību pieiet klāt un uzlikt roku uz pleca. izklausās drusciņ patosaini? tad piejauc klāt daļu pragmatisku apsvērumu (kur likt otru līķi?), daļu smaguma sajūtas, ko telpā rada miris cilvēks, ikdienišķi smieklīgos un drusciņ bēdīgos atgadījumus un iegūsi savādu dienu, kurā uzpeld filozofiskas dabas secinājums- sērotājam tomēr sāp sevis paša dēļ, tomēr nevajag tālab noniecināt šīs sāpes, to intensitāte un iedarbība nebūt nav mazāka vai nicināmāka.
man laikam vajag jaunu, labu mūziku.

pat ja tā ir nelāga pārteikšanās, vienalga nav labi no skatuves skatītājus nosaukt par labi barotiem lopiņiem. solos tā vairs nedarīt.

... un piedod man manas dīvainības, kā arī es piedošu Tavējās.

Viņš staigāja cilvēcisko īpašību sen iemītos ceļus- šis visdižākais no krāpniekiem. Vistu viņš iespēja paņemt saimnieka acu priekšā, ieskaidrodams, ka tas ir likumīgais Krāpnieka pasta balodis, tikai pirms trim mēnešiem noklīdis neceļos, iemīlēdamies vistā (nu fui! Kā vispār šis cēlais putns iedrošinājās?!?). Ceļmalas krodziņos un viesnīcelēs šim dižajam vienmēr tika viss iespējami un neiespējami labākais- pajumte, ēdiens, sievietes, izklaides. Protams, labākās kvalitātes. Un arī mūžīgā nemainība, bet to neviens nepamanīja, jo krāpties šis vīrs patiesi mācēja visās jomās. Iespējams, viņš bija vispieredzējušākais izkrāptas pasaules pazinējs- baudījis nelegālu labāko mākslu, zagtas izpriecas, mānītus cilvēkus. Un vienīgā lieta, ko šis visdižākais no dižākajiem krāpniekiem mīlēja, bija nazis, kuru viņš bija godīgi nopircis par godīgi sapelnītu naudu, uz ielas dziedot. Vīrs zināja, ka pasaulē nekas nav mūžīgs, pat veikli meļi. Neizbēgamo sievu ar izkapti viņš jau bija reiz piekrāpis, aizsūtot to pļaut pīpenes, kamēr pats ar tuvāko reisu bija aizlidojis uz Berlīni, tomēr Krāpnieks saprata, ka viņa atgriezīsies. Un savas beigas viņš gribēja īstas, tālab nazis bija dāvana kaulainajai sievai, lai Krāpnieks neaizietu ar ļaužu izdomātu izkapti, bet gan ar īstu, dzīvu (un tas patiesi bija kā dzīvs) nazi, ko viņš mīlēja- pa īstam un skaisti.

viss. nokārtots. tagad var sākt satraukties par citām lietām. jo bez satraukšanās nu nekā!

neliels prologs. šodien bija anatomijas eksāmens, bet manas nopietnās kurpes savācās brāļa draudzene sava brāļa draudzenes izlaiduma modes skatei (tā meitene dabūja 10 par tiešām foršiem tērpiem), atstājot man sarkanas augstpapēdenes (kādi 7 cm- nekas traks). uz eksāmenu gan aizgāju parastās jēzenītēs- negribējās izlikties labākai, nekā esmu.
un tagad īsa pamācība no mana brāļa draudzenes puses:
1)vakar. "Ja neesi pārliecināta par zināšanām, noteikti velc sarkanās, lai tā iespaidīgāk!" (no tāda viedokļa man tās kurpes vajadzēja gan kājās, gan maisiņā pie rokas).
2)šodien. "Tev vajadzētu staigāt augstpapēdenēs vismaz šad tad" jo- un neiedomājaties, ka tam būtu kāds sakars ar manu labsajūtu!- "citādi tu pie bagāta vīra netiksi, māju viņš tev neuzcels un mums arī nekas neatleks." Tā, lūk, cilvēki. Nebraukšu es ar dzeltenu, dārgu mašīnu maza busiņa izmēros, protams, ne manis nopelnītu, un brālim un Aijai arī māju neuzbliezīšu par svešu naudu. Jo patīk man staigāt riņķī savām kājām, bet tas savukārt ierobežo apavu izvēli, kas, acīmredzot, ierobežo svešas naudas piesvaināšanās iespejas. Tālab būs vien pašai kaut kad tas viss jānopelna.

par prieku sev un ļautiņiem par prieku (viņi gan šai stāstā īpaši nefigurē- nedara nedz labu, nedz ļaunu) stāstīšu, kā pareizi cīnīties ar depresiju, kas moka tos nabadziņus, kuri mēģina sevi pielīdzināt apkārtējiem. 1) formulē problēmu (piemēram, pasaule ir ļauna, vai vēl labāk- ak, es nabadzīte), 2) žēloties, žēloties un vēlreiz žēloties! bez žēlošanās nekas labāk nekļūs! tas ir tāpat, kā ar neķemmētiem matiem- problēma aug aizvien lielāka, līdz kļūst patiešām traucējoša, 3) kad pašam ir tā jauki uzsists uz pleca, var iet gulēt. miegs šajā procesā ir ļoti vērtīgs, sevišķi tad, ja piemeklē atbilstoši jauki sapnīši (heroisks stāstiņš, kura beigās viena sieviete savu ideju vārdā tiek nogalināta, topot iemūrēta sienā ir īsti atbilstošs. zināšanai- darbības vieta Afganistāna, mērķis- brīvība) 4)jaunas dienas piedzīvošana, kurā pirmais punkts atklājas visā savā muļķīgumā un bezjēdzīgumā, tādējādi ļaujot atviegloti nopūsties- fū, viss tomēr ir kārtībā! tā, redz, tas notiek. lld!

help!!!!! rīt fizikā eksāmens un 1.5 h jāsēž un jāraksta. ta ko es rakstīšu tur?!? jaunāko pērli prozā,vai?!? virus, ja kaut kad 15 min pārtraukumā zvanu un prasu īsu šrēdingera vienādojuma izskaidrojumu, lūuuuuuuudzu nenoliec klausuli, bet palīdzi!!!! hēēēlp!!!!!!! (nu kam man dvēselei tāds blondums? par ko?!? es nevienam tak neko sliktu nemēdzu darīt!!)

ietaupīju 10 Ls, dabūju nelielas pakāpes ādas apdegumu (bet sarkanais man vienmēr ir paticis), neko prātīgu neiemācījos un tādā pašā darbā iedabūju grupas biedreni. labi pavadīta diena!

un aizmirsu- kādam nevajag istabu? tikai 35 Ls mēnesī! pēc pusgada tāpat aiziesiet pie savas otras pusītes! nevajag, ja? ehh... man jau tā likās...

tēta prātuļojumi: "pagaidām pabraukāsi ar mammas mašīnu, un tad jau varēs sktatīties un arī tev pašai kaut ko iepirkt."
es: "es tak par viņu nevarēs pati parūpēties! un sent ekziperī mācīja, ka par pieradinātiem dzīvnieciņiem IR jārūpējas. tā nu ir mana un brāļa lielā atšķirība."

jāatzīst, ka dažkārt apskatīt dokumentu derīguma termiņus nav par skādi, pat ja tas, kā smejies, jau pusgadu kā cauri! kas to būtu domājis- es jau nu toč ne!

man iesk fizikaaa!!!! veeel tikai eksaamens, bet par to domaas veelaaak. man ieskaitiits fizikaaa!!!! buutu pasaule druscinj mazaaka, toch sabuchotu!!!! un nu juus miil ne vien palmolive, bet arii eeeesss!!!dziive ir skaistaaaaa!!!!

viens pac mājās manā izpildījumā šonedēļ. un vai jūs domājat- kaut kripata sadisma būs? nē, cilvēki! prāta gaisma (varbūt beidzot savākšu savu personu kompaktā, izglītoties spējīgā cilvēkā)!

šovakar atbraucu mājās. māmiņa: "Kāpēc šodien esi mājās? Tevi no skolas izmeta?" Apstāstīju lietas būtību (nemet gan), un viņa dziļi priecīgi konstatēja: "Nu tad jau varēsi zemenes ravēt!" Es jau nedaudz satraucos, bet tad tētis iebilda: "Jā, bet zemenes jau izravētas."
Tā nu drusciņ ķeru kreņķi, drusciņ priecājos un daudz gaidu keksu (mamma šobrīd man cep :D ).
Man ir nelāga sajūta, ka kaut ko neesmu izdarījusi vai arī kaut ko esmu apsolījusi, bet nu jau laimīgā kārtā aizmirsusi. Traucē vienīgi Kaut Kā netveramība un neiedomājamība.

Vecumnieku ciema oficiālie svētki, tā teikt. Visādas organizācijas (kuras nu piekritušas, kurām nu vienkārši pienācās), apgreidotas ar kādu nu varavīksnes krāsām gāja gājienā (neciešu masu pārvietošanos piespiedu kārtā- nu vismaz manā gadījumā). pēc tam visi tā smuki attapās estrādē, kur vadītāju uzdoto mīklu kārtībā katrai no tām bija jāiet uz skatuves (gan tādas drusku padrupušas) un jārāda mājas darbs- ko nu kurš sadatavojis, ar ko nu pārsteigs. vadītāji- mana draudzene un viņas draugs (lecīgs džekiņš, kuram nevāji sakāpis galvā- principā viņa uzvešanos uz skatuves es definētu kā rupju. pat ja tu necieni pagastveci, tev nav tiesību pārtraukt viņu- tā nu ir vistīrākā necieņa, un izskatījās vienkārši tizli). viens no bagātākajiem uzņēmumiem Vecumniekos ir kokapstrādes firma "Pakāpieni". Viņi bija sarkanā krāsā. Nezināmu iemeslu dēļ visi uzskatīja par pienākumu izskaidrot savu krāsu. Tad nu arī ļautiņi no pakāpiena to darīja. Manai aispriedumu pilnajai dvēslei tiešām smieklīgs likās brīdis, kad pakāpienu darbinieks ar zobiem "viens ir, viens nav" stāstīja (gan nedaudz neizteiktu "r" skaņu), ka sarkanā ir kaisles krāsa. un par to es ļoti atvainojos visiem cilvēkiem ar zobu izlasi- es pilnīgi ticu, ka viņiem ir ļoti jauka un interesanta intīmā dzīve, bet uz skatuves (pat ja nedaudz apdrupušas), tas vienalga bija dīvaini!
rezultātā pilnīgi izniekotas 3 stundas (būtībā 5, jo mums pirms tam vēl bija jāsamēģina), ļoti nokaitināta es (šis tas cieta, bet bez nopietniem materiāliem bojājumiem), tādējādi - jūhū!- izčakarēta VISA diena! saucās svētkus ļautiņi uztaisīja...

Pilla pasaule piedziedāta. putni sēž katrā krūmā un piepilda visu gaisu ar pavasara lozungiem- mēs par labāko ligzdas vietu! ; mēs par septiņiem bērniem ģimenē! ; mēs par daudz kukaiņiem, ar ko pabarot visus! un visbeidzot- pick me! pick me! es vissmukākais, labākais, ātrākais!
nabaga ķēdes suņi var vien izgaudot mēnesim savas suņa ķēdes īsumu un suņu meitenes tālumu.
šovakar uzplauka ievas. turpceļā viņas vēl bija pumpuros, bet atpakaļceļā pēc apm. pusstundas jau pāris ziediņi smaržoja. pavasara smarža, no kuras dažiem alerģija. ne visi var izturēt!
lai jums labs vakars!

izaicinājums pieņemts. (bet es varēšu izvēlēties jauno nodokļu politiku!)
tu aizbēgi no vienīgā aukstā pavasara perioda. atslēdza apkuri, un iestājās Ice Age padomju dzīvokļa izpildījumā. zeķes nepalīdzēja, apģērbs nepalīdzēja, kā cilvēks varēja justies vienīgi trolejbusā (tik smuki pūta uz kājām!) un veikalā. diemžēl abos nebija iespējams uzturēties ilgstoši dažādu iemeslu dēļ.

mani pārbaroja. un nopietni! jo brālis un aija atļāvās pateikt maniem vecvecākiem, ka es neēdu. tā bija kļūda. bet garšīga!

noskatījos īstu sieviešu filmu ar sliktām beigām, riktīgi apraudājos. ideāli...

satiku audri un tomu. un tur, lūk, jau ir atsevišķs stāsts. un arī Brici. bet te nu gan nav stāsta.

un vēl man ir drusciņ saaukstēšanās, rit pēdējas parakstu vākšanas dienas par tautas referendumu (manam vecamtēvam bija traki labs pamatojums par to, kālab iet un parakstīties- viņš traki sulīgi pateica kaut ko par budžiem).

un izmisuma rezultātā man ir botiņas. gaišas un ar zamša ielaidumiem. saucās iekļaušanās mūsdienu vidusskolnieču pulkā!

Aptuvens citātiņš: "Kolēģi, pierakstiet! Te nāk daudz jaunas informācijas, kas medicīnas studentam jāzina, jo to, ka fotoreceptorās šūnas uz tīklenes ir nūjiņas un vālītes, bērni zina jau sākumskolā!" Brītiņu apdomājusies, viņa sevi palaboja: "Un vispār jau bērnu dārzā. Manā ģimenē jau piecgadīgs bērns to zina."

Sasodīts, kā man dažkārt pietrūkst kārtīgas bērnudārza izglītības!