kaktuss -

reiz dzīvoja. un labi dzīvoja. apsteidz laiku, izbrida visas trejdeviņas jūras, noraka trejdeviņus kalnus savā ceļā- ko tur daudz ar pāriešanu!- un beigu beigās pamanījās atrast apaļajai zemei malu, kas gan tas bija par skandālu zemes un debesu satikšanās vietu atklāt! bet ko tur daudz- nemiers, draņķis tāds, visu laiku vienalga dzina uz priekšu, neļaudams i ne elpu atvilkt. no noguruma šad tad gluži vai uz vietas varēja sabrukt, tomēr nepaspēšanas sajūta bija mokošāka. tas gan nekādi netraucēja iekļauties priekšstatā par labu dzīvošanu. kā nekā attīstība pieprasīja mūžīgo kustību, tikai bēda, ka perpetuum mobile ne senie grieķi, kuri tak gudri ļautiņi skaitījās, ne mūsdienu zinātne, kuru bija ierobežojis Ņūtons, arī gluži prātīgs vīrs, tā arī nebija atklāts. tālab pienāca diena, kad nemieru pārmācā nogurums. par laimi tas notika siltā laikā un zaļā pļavā, jo apsteigt laiku jau bija kļuvusi nieka lieta, tālab izvēlēties krišanas vietu varēja pēc sirds patikas. atverot acis, pretī raudzījās zila, zila debess- tā pati, kuras satikšanās vieta ar zemi jau bija ieraudzīta. un iestājās miers. satraukums aprima, dabas un cilvēka likumu laušana kļuva nenozīmīga. vērtību ieguva nogalināšana pārtikas iegūšanai un rūpes par dzīvo kā apliecinājums dziļai cieņai pret vietu, kurā varēja uzcirst pēc zeltainiem sveķiem smaržojošas mājas. un tā bija laime. tik tīra, ka ietvēra arī sevī sīkās rūpes. dīvaini, bet virzība tā arī neapstājās, tikai nu tā kļuva dziļi personiska, likdama mierā ikdienas atvieglošanu un uzlabošanu, tādējādi pārstājot statistiķus priecēt un dabas aizstāvjus biedēt ar cilvēku skaita palielināšanos.