Valdis. Viņš ir no tiem, kuru es spēju iedomāties kā vecu sirmgalvi, kurš savai kundzei arī pēc 40 gadu ilgas laulības pasniegs elkoni, pie kura pieturēties ejot pa ielu. Labsirdīgs, atklāts, draudzīgs un pieklājīgs. Viņa dzīve no malas vienmēr izskatās sakārtota, harmoniska un jēdzīga (jēgpilna)? Visvairāk viņā apbrīnoju to, ka viņam pietika laika gan sevis attīstīšanai garīgi (uzdot sev esksistenciālus jautājumus, mēģināt atrast uz tiem atbildes, lasīt, filozofēt, domāt, spriest (pie tam skaidrā, nevis dzerot litriem vīnu un pīpējot)), gan sevis attīstīšanai profesionāli un kāpšanai pa karjeras kāpnēm. Viņš man ļoti patika arī tādēļ, ka būdams par mani daudz pārāks, viņš nekad to neizrādīja; vēl vairāk - viņš prata manī atrast un uzsvērt ko tādu, no kā pats varēja macīties. Un - viņš paskaidroja tikai tad, ja es jautāju. Dažreiz cilvēki man mēdz kaut ko paskaidrot, iebakstīt ar pirkstu priekšā, uzskatot, ka es kaut ko neesmu sapratusi. Tā ir pārākuma izrādīšana. It īpaši jau tāpēc, ka esmu sapratusi. Vēl viņš bija jautrs, ar labu humora izjūtu un lielisks, labsirdīgs izjokotājs. Viņš bija tāds, ka par spīti savam ietiepīgā āža raksturam es spēju arī atzīt, ka esmu kļūdījusies un pieņemt viņa pamatoto viedokli. Viņš pārliecināja, jo pārliecināja neņemot talkā ironiju un pārākuma apziņu. Kādu laiku biju iemīlējusies. Tagad, pēc dažiem gadiem, saprotu, ka nevis viņā, bet gan viņa prātā un pārākumā pār mani.
Jocīgais bija tas, ka no tām visām daudzajām skaistajām, gudrajām meitenēm visapkārt, par savu sirdsdraudzeni studiju laikā viņš izvēlējās mani.