:
Draugs numur viens. Tā esmu es, pareizi. Vismaz 11 mēnešus vecam sīcim jau nu noteikti. Visu sestdienu pavadīju tupus rāpus, mainot pamperus un pakļaujoties visām sīča iegribām. Parasti viņa iet gulēt jau pusastoņos vakarā, bet mēs nodauzījāmies mazliet ilgāk par deviņiem aktīvi spiedzot. Uzņēmos arī naktsauklītes lomu. Viss beidzās ar to, ka kaut kādā brīdī mazais no sava redeļu cietuma tika pārcelts blakus man, jo gadījumā, ja nospārdītā sega ir jāuzsedz miljons reizes nakts laikā, tad vieglāk ir tad, ja sega ir rokas stiepiena nevis leciena ārā no gultas attālumā. Pulkstens astoņi no rīta. Sīcis ir uzkārpījies man virsū, piebāzis savu seju cik vienu tuvu var manējai un ir pilnīgi skaidrs, ka tas nozīmē tikai vienu: "Tante, celies augšā, spēlēsimies tālāk!" Roku muskuļi arī uzkačāti - nav nekāds joks staipīt kādus padsmit kilō, kustīgus kā ūdenszāles.