Nesen bija tāds gadījums, kad, ejot uz tuvāko kafejnīcu pusdienās, šķērsoju krustojumu pie sarkanās gaismas. Tuvajā kafejnīcā pusdienas nāk apvienojumā ar saldenu mērci, kas man īpaši pie sirds neiet, taču todien bija auksts, tāpēc biju gatavs upurēt garšas baudījuma sajūtas par labu siltai telpai. Pirms iešanas pāri ielai rūpīgi pārbaudīju satiksmi un devos pāri, ignorējot muļķīgi noregulētā luksofora gaismas, lai ātrāk nonāktu siltumā, taču vēl neticis otrā pusē, pamanīju ielas malā stāvošu ceļu policijas automašīnu. Sapratis, ka ietve ved tieši tai garām bez izdevīgiem nogriezieniem, kuros man neuzkrītoši nozust, nolēmu doties pretī liktenim. Kad pietuvojos mašīnai, no tās izkāpa nopietns onkulis spīdīgā vestē, iepazināmies, uzrādīju kādu no līdzi paņemtajiem dokumentiem ar iztecējušu termiņu, kuru nebūtu žēl arī pazaudēt, saņēmu brīdinājumu.
Pēc kafejnīcas apmeklējuma atpakaļceļā rūpīgi sagaidīju zaļo gaismu, jo būtu muļķīgi uzreiz atkal runāt ar onkuli. Arī vēlāk vakarā pakļāvos nejēdzīgi noregulētajiem signāliem, jo būtu muļķīgi uzrauties jau tajā pašā dienā. Un tā vēl kādu laiku ievēroju luksoforus vai vismaz rūpīgi apskatīju apkārtni, vai tuvumā nestāv ceļu policijas ekipāža, pirms doties pāri.
Morāle ir tāda, ka brīdinājumi darbojas un Paulam Timrotam ir taisnība, ka ar radariem aizvietotajiem CP vajadzētu braukāt apkārt un izrakstīt brīdinājums autovadītājiem, jo tas tiešām iedarbojas - nevienam negribas stāvēt blakus ceļu policijas mašīnai un justies muļķīgi, kamēr tiek izrakstīts brīdinājums par formālu pārkāpumu, ar kuru reāli neviens netika apdraudēts.