Kaut kur tīmeklī lasīju viedokli, kurā autors izmeta, ka viņam nekad nav patikusi zinātniskā fantastika, jo tur cilvēki attēloti nejūtīgi, bez cilvēcīgām attiecībām un zaudējuši saites. Well, that's the point you moron! Es lasu zinātnisko fantastiku kā odu cilvēka saprātam, nevis ņerkstēšanai un krānu staipīšanai, kā tas notiek, iesaistot stāstā attiecības un politiku. Man patīk, ka varonis Azimova stāstā var pats izdomāt, kā izsist sadragātu kosmosa kuģi no orbītas, pats var uzvilkt kosmosa tērpu un, bez paskaidrojumiem citiem, pats realizēt savu plānu. Iedomājoties, ka man būtu tam visam pa vidu jālasa par kopēju plāna apspriešanu ar emocionālu ļaužu pārliecināšanu, demokrātisku balsošanu un, protams, tik acīmredzami aizraujošajām intrigām, ka nu neviens autors bez tām negrib iztikt, kā arī neizbēgamo "neej, es tevi mīlu!", man ne tikai nāk vēmiens, man niknumā gribas triekt alus pudeli pret sienu. Bet alu žēl.