Es nekad vēl savā dzīvē neesmu saticis cilvēku, kas nebūtu labāks par mani. Man cilvēki var izraisīt vai neizraisīt dažādas emocijas un refleksus, bet faktiski es visus viņus klusībā apbrīnoju. Varbūt tāpēc, ka visi ir spēcīgi, gudri un veikli savā garā un savās domās, es varu atļauties vienu mūžu bērnišķīgas bezrūpības. Kas gan man bija uznācis? Kāda velna pēc es no sevis biju iztēlojies pārcilvēku un niknojos, ja realitāte nesasniedza iegribas? Nav tāda cilvēka, kurš nebūtu labāks par mani. Tagad to skaidri apzinoties, es jūtos piepildīts.