Tad kas tad bija pats svētīgākais, ko esmu ieguvis, sapinoties ar (pseido?)intelektuālajiem jauniešiem?
Kādreiz pamatskolā bija ļauna krievu valodas skolotāja. Reiz viņa prasīja, kādas ir mūsu domas par todien uzsnigušo pirmo sniegu. Citi priecājās, ka sniedziņš labs un balts, un pūkains. Es teicu, ka grūti iet, jo slīd kājas. Viņa pēc tam savā ierasti augstprātīgajā tonī paziņoja, ka cilvēki iedaloties optimistos un pesimistos, un mūsu atbildes skaidri parāda, kurš ir kurš. Pesimists skaitījās slikti, tāpēc es pārdzīvoju. Un būtībā es pārdzīvoju par visu. Katru dienu. Absolūta nepilnvērtības sajūta un daudz dažādu pārmetumu, aizrādījumu un vīpsnu.
Tagad es vēl neesmu izārstēts, bet arī vairs neesmu pilnīgs invalīds šajā ziņā. Slēpjot vai noniecinot kaut kādas savas īpašības tīri citu dēļ neviens labāks nekļūst un nevienu neapmuļķo. Lūk, šie intelektuālie jaunieši deva mājienu, ka visām personības izpausmēm ir iemesls un tās kalpo kaut kādam mērķim. Tas droši vien ir acīmredzami, bet man lēni pielec. Tas, ka nevaru saprasties ar kādu cilvēku vai cilvēku grupu, nenozīmē, ka traucē manas īpašības, bet gan to, ka jāmeklē cits cilvēks priekš komunicēšanās.
Tagad pārcilājot prātā konkrēto situāciju, nedomāju, ka tur kaut kas atbilst pesimisma definīcijai. Man uz skolu torīt bija jāveic trīs kilometrus garš nogurdinošs ceļš un kāju slīdēšana bija diezgan aktuāla problēma. Es taču neteicu, ka viss būs sūdīgi, mājās ejot pakritīšu sniegā un nosalšu. Pēc šīs atbildes mani varētu saukt par čīkstuli, nevis pesimistu. Vispār tā skolotāja palika aizvien neglītāka, krāsojās aizvien krieviskāk (pārbaudot, cik lielu lūpkrāsas masu var noturēt uz sejas) un beigās sāka rīt un citiem iesmērēt kaut kādus herbalaifus.