Manī ir daudz dusmu. Un tās kļūst arvien redzamākas un jūtamākas.

Es dusmojos par lietām, kas sen jau noputējušas ar putekļiem, tādējādi šķietami zaudējot krāsu intensitāti.
Es dusmojos uz cilvēkiem, kas nav bijuši tad, kad man viņi ir bijuši vajadzīgi, un ir bijuši pārāk klātesoši un uzmācīgi, pārkāpjot robežas, kuras tā arī līdz galam neesmu iemācījusies nospraust un aizstāvēt.
Es dusmojos uz situācijām, kuras es nebiju spējīga ietekmēt, mainīt, novērst un kuras es biju spiesta piedzīvot un pārdzīvot, jūtoties nelaimīga, pamesta un absolūti bezspēcīga.

Es dusmojos uz sevi, ka esmu to visu pieļāvusi.
Es dusmojos uz sevi, ka neesmu bijusi pietiekami stipra un gudra, lai risinātu lietas citādāk.
Un es vēļ joprojām dusmojos uz sevi mirkļos, kad šķietami netieku galā.

Un ir tik brīnišķīgi piedzīvot šīs dusmas, jo... nekad jau nedrīkstēja dusmoties.
Ir nomierinoši zināt, ka vari dusmoties un tevi par to nesodīs.
Ir milzīgs atvieglojums, ļaut sev būt tajās dusmās un sajust, ka tas ir svarīgi. Ka es drīkstu tā būt.
Un ir interesanti pētīt savas dusmas, censties saprast, kas aiz tām slēpjas.

Un tajās manās dusmās mēdz būt tik dziļš miers, maigums un sevis pieņemšana, kādu laikam neatceros pret sevi izjutusi.

Vairs nenēsāju to negaisu sevī, cenšoties to nospiest, noliegt, krājot sevī enerģiju, kura, nespējot izlauzties uz āru, nodara postījumus iekšienē. Tā vietā skatos uz savam dusmām gan kā pieņemošs draugs, gan kā ieinteresēts pētnieks un citreiz pat pašai jāsasmejas par to, cik vaļā palaista enerģija ātri norimst.

Ir dusmīgi un viegli.
Skaisti tā.