Rudens.
Laiks domāt figņas.
Laiks domāt figņas.
1 comment | Leave a comment
kailsals
28 October 2022 @ 01:46 pm
23 August 2022 @ 10:59 pm
Aizbaidīšana
Pēdējās nedēļas daudz runāju ar mammu par to, cik ļoti man ir svarīgi veidot attiecības, kurās es varu runāt par to, kā jūtos. Jā, es vienmēr esmu bijusi pārlieku emocionāla, bet, jo vairāk par to lasu un domāju, jo vairāk saprotu, ka iemesls slēpjas ne tikai neirobioloģijā, bet arī savu emociju nepazīšanā un noliegšanā. Un, kopš ar šo visu ļoti aktīvi strādāju, jūtu ļoti daudz pozitīvu izmaiņu tajā, kā uztveru lietas, cik emocionāli reaģēju, un cik veiksmīgi man izdodas savas emocijas pārvaldīt.
Un pēdējās nedēļas arī ļoti atklāti ar saviem draugiem runāju par to, kā jūtos par dažādām lietām. Un ar lielām bailēm un bažām pieskaros arī savām ēnas pusēm, kuras līdz šim ļoti cītīgi esmu centusies turēt noslēptas pati no sevis, bet, kuras, protams, kā āža kāja visu laiku rādījusies redzama. Un, man par lielu pārsteigumu, mirkļos, kad es par runāju par tām lietām, kuras izjūtu, un par kurām jūtos vainīga, kuras man liek justies kā sliktam draugam, cilvēkam bez pietiekami stingrām morāles normām, visi kā viens apgalvo, ka situāciju redz pavisam citādāk. Un, ka viņi redz manus pārdzīvojumus, saprot, ka es varu tā justies, bet nomierina, pasakot, ka viņus tas nesāpina, neaizskar, neliek pārvērtēt attiecības, lai izvērtētu, vai vispār ir vērts tādam cilvēkam būt blakus. Un man, cilvēkam ar mūžīgo pamešanas trauksmi, šo ir ārkārtīgi pārsteidzoši dzirdēt. Un ļoti priecājos, ka varu šo pieredzi pievienot pozitīvās pieredzes sarakstam, lai atgādinātu sev mirklī, kad mani atkal pārņem visādas negatīvas, neveselīgas un sagrozītas pārliecības.
Visā šajā procesā ir nenormāla ievainojamības sajūta. No vienas puses - es beidzot jūtos pietiekami stipra, lai uzdrošinātos būt atkailināta un ievainojama. Bet ir ļoti bailīgi, ka cilvēki, ieraugot, kāda es esmu, mani pametīs. Bet mani pozitīvās pieredzes mirkļi, kuros cilvēki ne tikai mani nepamet, bet pat emocionāli atbalsta, iedrošina, uzmundrina, izrāda sapratni un pieņemšanu, nebeidz krāties.
"Ja tu sevi tik daudz analizēsi, un stāstīsi par to cilvēkiem, viņiem šķitīs, ka tu arī viņus analizē, un tu cilvēkus aizbaidīsi."
Tā paziņo mamma pēc tam, kad nedēļām esmu runājusi par to, cik man ir svarīgi būt man pašai un runāt. Un ir sajūta, ka viņai vispār nekas no tā visa, ko esmu teikusi, nav pielecis. Un ir kārtējais apstiprinājums tam, no kurienes man ir nākusi šī pārliecība, ka par sevi, savām sajūtām un emocijām nedrīkst atklāti runāt. Ir jāslēpjas, jāizliekas, jādod mājieni un jāizveic vēl visvisādas emocionāli neveselīgas piruetes, lai neaizbaidītu cilvēkus. Lai mani nepamestu.
Bet man ir kļuvušas neinteresantas tās attiecības, kurās es nevaru atklāties. Un es vairs īsti netaisos slēpties, lai sajustu kaut kādu virspusējā līmeņa pieņemšanu no apkārtējiem, kuri mani grib redzēt tikai konkrētā formā un veidolā. Un, šķiet, ka drīz jau būšu pietiekami stipra, lai mierīgu sirdi noskatīties, kā mani pamet cilvēki, kuri saprot, ka es viņiem kaut kādu iemeslu dēļ vairs nederu, jo tās ir viņu tiesības. Pat, ja tā ir mana mamma.
Un pēdējās nedēļas arī ļoti atklāti ar saviem draugiem runāju par to, kā jūtos par dažādām lietām. Un ar lielām bailēm un bažām pieskaros arī savām ēnas pusēm, kuras līdz šim ļoti cītīgi esmu centusies turēt noslēptas pati no sevis, bet, kuras, protams, kā āža kāja visu laiku rādījusies redzama. Un, man par lielu pārsteigumu, mirkļos, kad es par runāju par tām lietām, kuras izjūtu, un par kurām jūtos vainīga, kuras man liek justies kā sliktam draugam, cilvēkam bez pietiekami stingrām morāles normām, visi kā viens apgalvo, ka situāciju redz pavisam citādāk. Un, ka viņi redz manus pārdzīvojumus, saprot, ka es varu tā justies, bet nomierina, pasakot, ka viņus tas nesāpina, neaizskar, neliek pārvērtēt attiecības, lai izvērtētu, vai vispār ir vērts tādam cilvēkam būt blakus. Un man, cilvēkam ar mūžīgo pamešanas trauksmi, šo ir ārkārtīgi pārsteidzoši dzirdēt. Un ļoti priecājos, ka varu šo pieredzi pievienot pozitīvās pieredzes sarakstam, lai atgādinātu sev mirklī, kad mani atkal pārņem visādas negatīvas, neveselīgas un sagrozītas pārliecības.
Visā šajā procesā ir nenormāla ievainojamības sajūta. No vienas puses - es beidzot jūtos pietiekami stipra, lai uzdrošinātos būt atkailināta un ievainojama. Bet ir ļoti bailīgi, ka cilvēki, ieraugot, kāda es esmu, mani pametīs. Bet mani pozitīvās pieredzes mirkļi, kuros cilvēki ne tikai mani nepamet, bet pat emocionāli atbalsta, iedrošina, uzmundrina, izrāda sapratni un pieņemšanu, nebeidz krāties.
"Ja tu sevi tik daudz analizēsi, un stāstīsi par to cilvēkiem, viņiem šķitīs, ka tu arī viņus analizē, un tu cilvēkus aizbaidīsi."
Tā paziņo mamma pēc tam, kad nedēļām esmu runājusi par to, cik man ir svarīgi būt man pašai un runāt. Un ir sajūta, ka viņai vispār nekas no tā visa, ko esmu teikusi, nav pielecis. Un ir kārtējais apstiprinājums tam, no kurienes man ir nākusi šī pārliecība, ka par sevi, savām sajūtām un emocijām nedrīkst atklāti runāt. Ir jāslēpjas, jāizliekas, jādod mājieni un jāizveic vēl visvisādas emocionāli neveselīgas piruetes, lai neaizbaidītu cilvēkus. Lai mani nepamestu.
Bet man ir kļuvušas neinteresantas tās attiecības, kurās es nevaru atklāties. Un es vairs īsti netaisos slēpties, lai sajustu kaut kādu virspusējā līmeņa pieņemšanu no apkārtējiem, kuri mani grib redzēt tikai konkrētā formā un veidolā. Un, šķiet, ka drīz jau būšu pietiekami stipra, lai mierīgu sirdi noskatīties, kā mani pamet cilvēki, kuri saprot, ka es viņiem kaut kādu iemeslu dēļ vairs nederu, jo tās ir viņu tiesības. Pat, ja tā ir mana mamma.
22 August 2022 @ 07:58 pm
Dusmoties
Manī ir daudz dusmu. Un tās kļūst arvien redzamākas un jūtamākas.
Es dusmojos par lietām, kas sen jau noputējušas ar putekļiem, tādējādi šķietami zaudējot krāsu intensitāti.
Es dusmojos uz cilvēkiem, kas nav bijuši tad, kad man viņi ir bijuši vajadzīgi, un ir bijuši pārāk klātesoši un uzmācīgi, pārkāpjot robežas, kuras tā arī līdz galam neesmu iemācījusies nospraust un aizstāvēt.
Es dusmojos uz situācijām, kuras es nebiju spējīga ietekmēt, mainīt, novērst un kuras es biju spiesta piedzīvot un pārdzīvot, jūtoties nelaimīga, pamesta un absolūti bezspēcīga.
Es dusmojos uz sevi, ka esmu to visu pieļāvusi.
Es dusmojos uz sevi, ka neesmu bijusi pietiekami stipra un gudra, lai risinātu lietas citādāk.
Un es vēļ joprojām dusmojos uz sevi mirkļos, kad šķietami netieku galā.
Un ir tik brīnišķīgi piedzīvot šīs dusmas, jo... nekad jau nedrīkstēja dusmoties.
Ir nomierinoši zināt, ka vari dusmoties un tevi par to nesodīs.
Ir milzīgs atvieglojums, ļaut sev būt tajās dusmās un sajust, ka tas ir svarīgi. Ka es drīkstu tā būt.
Un ir interesanti pētīt savas dusmas, censties saprast, kas aiz tām slēpjas.
Un tajās manās dusmās mēdz būt tik dziļš miers, maigums un sevis pieņemšana, kādu laikam neatceros pret sevi izjutusi.
Vairs nenēsāju to negaisu sevī, cenšoties to nospiest, noliegt, krājot sevī enerģiju, kura, nespējot izlauzties uz āru, nodara postījumus iekšienē. Tā vietā skatos uz savam dusmām gan kā pieņemošs draugs, gan kā ieinteresēts pētnieks un citreiz pat pašai jāsasmejas par to, cik vaļā palaista enerģija ātri norimst.
Ir dusmīgi un viegli.
Skaisti tā.
Es dusmojos par lietām, kas sen jau noputējušas ar putekļiem, tādējādi šķietami zaudējot krāsu intensitāti.
Es dusmojos uz cilvēkiem, kas nav bijuši tad, kad man viņi ir bijuši vajadzīgi, un ir bijuši pārāk klātesoši un uzmācīgi, pārkāpjot robežas, kuras tā arī līdz galam neesmu iemācījusies nospraust un aizstāvēt.
Es dusmojos uz situācijām, kuras es nebiju spējīga ietekmēt, mainīt, novērst un kuras es biju spiesta piedzīvot un pārdzīvot, jūtoties nelaimīga, pamesta un absolūti bezspēcīga.
Es dusmojos uz sevi, ka esmu to visu pieļāvusi.
Es dusmojos uz sevi, ka neesmu bijusi pietiekami stipra un gudra, lai risinātu lietas citādāk.
Un es vēļ joprojām dusmojos uz sevi mirkļos, kad šķietami netieku galā.
Un ir tik brīnišķīgi piedzīvot šīs dusmas, jo... nekad jau nedrīkstēja dusmoties.
Ir nomierinoši zināt, ka vari dusmoties un tevi par to nesodīs.
Ir milzīgs atvieglojums, ļaut sev būt tajās dusmās un sajust, ka tas ir svarīgi. Ka es drīkstu tā būt.
Un ir interesanti pētīt savas dusmas, censties saprast, kas aiz tām slēpjas.
Un tajās manās dusmās mēdz būt tik dziļš miers, maigums un sevis pieņemšana, kādu laikam neatceros pret sevi izjutusi.
Vairs nenēsāju to negaisu sevī, cenšoties to nospiest, noliegt, krājot sevī enerģiju, kura, nespējot izlauzties uz āru, nodara postījumus iekšienē. Tā vietā skatos uz savam dusmām gan kā pieņemošs draugs, gan kā ieinteresēts pētnieks un citreiz pat pašai jāsasmejas par to, cik vaļā palaista enerģija ātri norimst.
Ir dusmīgi un viegli.
Skaisti tā.