18:55
jūtu, ka mirklis ir tuvu. esmu pielikusi galvu taku sliedēm un dzirdu, kā dun un pamazām tuvojas. es tik smaidu un neko nedomāju. vēl es dzirdu, kā tikšķ piecas dienas pāri divām nedēļu bultām, norādot uz mēnešiem, tie man ko rāda. un, tad kad būšu tumšā kino, es atspiedīšu pret atzveltni galvu, gatavojoties lūkoties platajā ekrānā, lai saredzētu tos burtus, kuri pēc piecpadsmit, divdesmit sekundēm man pateiks visu, ko man bija jādzird tieši tajā brīdī. un ne ātrāk, ne vēlāk. tad emocijas uzsprāgs un uzvedīsies, kā tējkanna uz gāzesplīts, kura pūšot karsto gaisu no snuķīša izdod spalgu kliedzienu.
man būs skaidrs viss. būs noticis spēriens caur rieviņām, un es trīcēšu dzirdot visu.
pienāks vilciens pa tām pašām taku sliedēm, noelsīsies pret debesīm un gatavosies tālakdošanai. tad es aši izlemšu vai kāpt iekšā vai nolūkoties un gaidīt nākamo. kaut gan šī ir tā zīme.