viss tikai sākas..

19:28

esmu apglabāta zem savām sajūtām, zem sevis. nu es tikai eksistēju. esmu pametusi visu mani iepriecinošo un laimīgu darošo. esmu aizmirsusi visus tos sīkumus, kuri agrāk nebij pametami malā nekā. tie ir kaut kur vienkārši noziedējuši. pašai uz sevi dusmas. kauns nē. skumjas vēl.

• šeit

19:39 - meitenei ar balto lapu.

nav man ko pateikt, tu esi glumjš. varbūt ne tik ļoti, kā biju domājusi, bet glumjš- tā gan. es neārstējos no visa, man nav laika kad. man vispār nav laika. tas paliek tikai un vienīgi nenozīmīgām, nevajadzīgām un liekām lietām.

pat ar balto lapu- vesels cilvēks, varbūt tā arī nebūs piecēlies. un varbūt nepiecelsies.

un man spiež, jo man nav ko teikt. viss ir pārāk glumjš, līdz kāds neatnesīs ziepes, lai to glumjumu aizziepētu. uz visiem laikiem.

*
tad viņa pavērsa pret debesīm ārsta pēdējo pateikto vārdu- balto lapu, izstieptās rokās. ilgi skatījās cauri. gaužām ilgi. un saprata, ka nekad nebūs tāda, kāda bija agrāk. savādāka un citiem saprotama. bet tagad, tagad viņu nesaprata neviens. visi tikai dīvaini skatījās uz meiteni, kura izstieptās rokās turēja, pret debesīm pavērstu balto lapu.

viss bija pārāk glumjš. arī tu. tu viņai neticēji. un nekad to nebūtu darījis. un kāpēc gan, jo viņa taču ir traka....

• šeit

19:56

mani viļ un pieviļ. es par jums klusēšu, bet jūs par mani tik stāstiet visiem visu.. stāstiet..
[vēlams ar tādu efektu, ka pēc tam tie citi, man dzirdot, caur puķēm izrāda, cik slikta es..]
paldies, kam nebij slinkums un nekad tāds nebūs!!
paldies, tuvam cilvēkam!!
paldies, ka vienmēr es to piemirstu!!
un vnk paldies, par šo tik nevainīgo sīkumu!!

un zini? varbūt arī tevi es aprunāju - tas pilnākai svētlaimei!

• 6 mirkļa ieķēpājumi
• šeit

22:08

tai meitenei ar balto lapu.. -
es arī to pašu zinu..

• šeit