19:28
esmu apglabāta zem savām sajūtām, zem sevis. nu es tikai eksistēju. esmu pametusi visu mani iepriecinošo un laimīgu darošo. esmu aizmirsusi visus tos sīkumus, kuri agrāk nebij pametami malā nekā. tie ir kaut kur vienkārši noziedējuši. pašai uz sevi dusmas. kauns nē. skumjas vēl.
19:56
mani viļ un pieviļ. es par jums klusēšu, bet jūs par mani tik stāstiet visiem visu.. stāstiet..
[vēlams ar tādu efektu, ka pēc tam tie citi, man dzirdot, caur puķēm izrāda, cik slikta es..]
paldies, kam nebij slinkums un nekad tāds nebūs!!
paldies, tuvam cilvēkam!!
paldies, ka vienmēr es to piemirstu!!
un vnk paldies, par šo tik nevainīgo sīkumu!!
un zini? varbūt arī tevi es aprunāju - tas pilnākai svētlaimei!