11:55 - skaņdarbs ar meža burvības vilinājumu uz pasakām.
cik dīvaini: tu sēdi vienā malā, es otrā. un viņa vēl pavisam citā pusē, vietā un tā. mums katram ir savs skatījums. te tas ir dziļš, te- virspusējs, tur -nogurdinoš un apnicīgs. mani tas interesē. mani interesē arī tas, kā mēs pārvietojamies. ne vienmēr vienādi! brīžiem tas notiek uz pirkstgaliem, tā ļoti klusi un nemanāmi, mazliet ziņkārīgi, ar savdabīgu spīdumu acīs. bet nākamajā mirklī- jau kā mežoņi ar lieliem un skaļi klaudzošiem, pat sitošiem soļiem. un mani tas interesē! te tā bišku pabaudot klusu, īsu skaņdarbu no kādas filmas. mani sāk interesēt sīkumi. baudāmi un fantāziju atklājoši sīkumi. iegrimstot, jā. tepat. tajā skaņdarbā..
lūpas vēl smaids rotā. par lāsi pārvēršas viens sīks, apslāpēts spiedziens. viņa dabūja rokās savu laimi. to netur cieši un nežņaudz. ja gribēs, tā aizies pati. klusu- uz pirkstgaliem. klusu- uz vietu, kur laime vēl laimīgāka varētu būt. un viņai patīk viss, pat mirklis. viņa neķer. viņa bauda. un laime arī vēl te pat. un tas laikam nozīmē, ka ir labi..