- nerēķināšanās ar citiem mani kaitina ne pa jokam...
- 11.11.08 13:48
- Zvana man mamma un saka ka lūk sestdien ir jaajiet pie brāļa krustmaates ciemos, jo nekad nevaram visi kopā savākties, tad nu tagad māte ir izdomājusi ka taa varētu būt sestdiena (un ne no vietas).
Es tai pretī atbildu ka man tak sestdienās no rīta ir trenniņš, ka nevaru un laukos būšu tikai vēlā pēcpusdienaa (par to jau kādu mēnesi klārēju apkārt ka sestdienās treniņi).
Un pretī dzirdu: "nu nezinu" (taadaa idiotiski stulbaa intonaacijaa, kura mani izved no pacietības vienā setā). Un sākas apvainojumi, vot taa un shitaa nevari savas lietas atlikt, vienmēr tev kaut kas ir un nekad neko nevar.... blaa, blaaa, blaa (un shajaa momentaa es nedomaajot vienkaarshi atsleedzu savas smadzenes, lai vairs nedzirdeetu shito bulshitu).
Protams pretii saku: "tu tak zini man ir trenninjsh, un es to ne gribu ne varu atcelt" (jo nauda ir samaksāta un man ja godiigi zzeel neiet)
Mani besij tā sajūta ka mamma nelaiž mani no sevis vaļā. Ja neesmu mājās bijusi kādas brīvdienas, tad sākas skandāls ka es tāda un šitāda. kā es taa vispār varu atļauties. Ko tad es riigaa daru ka maajaas nebraucu? utt....
Piiiii, vienkaarshi nekaadas privaataas dziives. Riebjas un garastaavoklis ir tur pavisam lejaa.
Baac, to tak vienkaarshi vareetu nokaartot ar jautaajumu:"meitinj vai negribi mums liidzi sestdien tur un tur?"
un tad es izklāstītu visu savu sakāmo, atrastu labaako risinaajumu un viss būtu chikiniekaa.
Bet tagad vinja ir sapuutusies ka man ir savi plāni un galu galaa kaa es atljaujos dziivot savu dziivi. :((((
Un taa ir katru reizi. Runaat jau meegjinaaju, bet nepaliidz. Vienkaarshi gribas pinkšķēt un ārdīties. ZB - 7 rakstair doma
- 11.11.08 14:16
-
Un visam atslēga ir pieeja.
Būtu māte šim jautājumam piegājusi no citas pozīcijas, tu gan uz trenniņu nebūtu aizgājusi, gan dusmīga par to nebūtu - Atbildēt
- 11.11.08 14:21
-
neee, patiesiibaa uz trenninju buutu aizgaajusi, bet vismaz atrastu iespeeju kaa aatraak tikt liidz laukiem, lai visiem buutu labi. Bet tagad abas puses ir dusmiigas...
- Atbildēt
- 11.11.08 14:28
-
nu, vai tā - jā.
- Atbildēt
- 11.11.08 16:34
-
ir tikai viens variants - pateikt, lai citreiz viņa nevis pasaka, kur jābūt, bet sāk ar jautājumu, vai tu varēsi. iespējams, viņa sapratīs. iespējams, ka nē, jo ir cilvēki, kas negrib saprast. bet nu vispār jāsadzīvo ar tādiem, kādi ir - radus neviens neizvēlas ;/
- Atbildēt
- 11.11.08 16:58
-
Jaa, taa nu vinjsh ir (Radus neizveelas).
Bet nu izskataas ka tas ko ieteici arii nepaliidz.
Jo esmu to visu formulējusi savādāk, kā, piemēram, parādot viņai ka kļūdās kad kaut ko tādu pašu aizrāda kādam citam.
Piemēram sencim pārmet ka tas nerēķinās ar mūsu domām un iespējām. un tad iespraucos es. Šādi es situāciju sarežģiju un viņa neko nesaprot.
Bet vispār man liekas ka, tad kad es vinjai gribu paraadiit ka man nepatiik kaa vinja izriikojas ar mani, tad taada sajuuta ka telpaa atrodos viena, jo pat skatoties uz mani es juuta ka vinjas te vairs nav... ( - Atbildēt
- 11.11.08 17:02
-
nu tad viņa nekad to nesapratīs. manā ģimenē arī ir cilvēks, kurš nekad neapjēgs, kāpēc nevaru ar viņu normāli parunāt, pēc viņas skalas mērot. jo es gribu runāt par kaut ko vairāk, nekā tikai ēdiens, laikapstākļi un zināmo cilvēku nedienas.
neko tur nevar izdarīt. jācenšas nepielaist sec klāt dusmu - tas viss, ko var darīt. - Atbildēt
- 11.11.08 17:05
-
Nu tur jau ir taa lieta, ka es censhos to visu atstums (doma ir dusmas), bet veltu. Jo lai arii cik nesatricinaama es izliktos, ir kaut kad kaads cauruminjsh pa kuru ieurbjas kaut kaads suuds un sabojaa visu manu ieksheejo staavokli
- Atbildēt