11. Novembris 2008

• nerēķināšanās ar citiem mani kaitina ne pa jokam...
• 11.11.08 13:48
• Zvana man mamma un saka ka lūk sestdien ir jaajiet pie brāļa krustmaates ciemos, jo nekad nevaram visi kopā savākties, tad nu tagad māte ir izdomājusi ka taa varētu būt sestdiena (un ne no vietas).
  Es tai pretī atbildu ka man tak sestdienās no rīta ir trenniņš, ka nevaru un laukos būšu tikai vēlā pēcpusdienaa (par to jau kādu mēnesi klārēju apkārt ka sestdienās treniņi).
  Un pretī dzirdu: "nu nezinu" (taadaa idiotiski stulbaa intonaacijaa, kura mani izved no pacietības vienā setā). Un sākas apvainojumi, vot taa un shitaa nevari savas lietas atlikt, vienmēr tev kaut kas ir un nekad neko nevar.... blaa, blaaa, blaa (un shajaa momentaa es nedomaajot vienkaarshi atsleedzu savas smadzenes, lai vairs nedzirdeetu shito bulshitu).
  Protams pretii saku: "tu tak zini man ir trenninjsh, un es to ne gribu ne varu atcelt" (jo nauda ir samaksāta un man ja godiigi zzeel neiet)
  Mani besij tā sajūta ka mamma nelaiž mani no sevis vaļā. Ja neesmu mājās bijusi kādas brīvdienas, tad sākas skandāls ka es tāda un šitāda. kā es taa vispār varu atļauties. Ko tad es riigaa daru ka maajaas nebraucu? utt....
  Piiiii, vienkaarshi nekaadas privaataas dziives. Riebjas un garastaavoklis ir tur pavisam lejaa.
  Baac, to tak vienkaarshi vareetu nokaartot ar jautaajumu:"meitinj vai negribi mums liidzi sestdien tur un tur?"
  un tad es izklāstītu visu savu sakāmo, atrastu labaako risinaajumu un viss būtu chikiniekaa.
  Bet tagad vinja ir sapuutusies ka man ir savi plāni un galu galaa kaa es atljaujos dziivot savu dziivi. :((((
  Un taa ir katru reizi. Runaat jau meegjinaaju, bet nepaliidz. Vienkaarshi gribas pinkšķēt un ārdīties. ZB
• 7 rakstair doma