| bloks |
[Oct. 21st, 2020|06:45 pm] |
| [ | music |
| | Peggy Lee - Fever | ] |
Es varētu paskaidrot šīs dienasgrāmatas ideju. No vienas puses, tas ir manu attīstīto datorrakstīšanas prasmju dēļ ieekonomētais laiks. Tas ir, klabinu taustiņus ātrāk, kā rakstu ar roku. No otras puses, man ļoti patika lasīt "Pandēmijas dienasgrāmatas", taču pati neatradu laiku rakstīšanai pavasarī. Tad nu labāk vēlāk jebšu gribu atcerēties, ko daru, bet esmu par neuzņēmīgu, lai turpinātu smērēt papīru.
Šodien bija jauka diena. Ilgi nebiju jutusi patīkamu nogurumu. Ikdienā ir tikai nospiedošais nogurums, kas rodas no nekā nedarīšanas. Nekā nedarīšana no bespēka. Bezspēks no...
Bet!
Šodien bija jauki :) !
Pamodos neierasti agri. Protams, modinātājs tika atlikts. Kā modinātāja signāls man ir Spotify saraksta "liked songs" atskaņojums. Tad nu šorīt modos ar "Akāciju palagu". Pirmā doma (bez tā, ka jāatliek modinātājs, jo nebūs) bija : cik skaisti!!!! Ir skaisti pamosties ar domu, ka ir skaisti.
Šodiena bija laimīgā diena arī tamdēļ, ka pārcēlās pārbaudes darbs. Tie gandrīz vienmēr ir mazie svētki.
Lekcijas, lekcijas... Par cinismu, to, ka, ja daži studenti ir slinki, tas nenozīmē, ka visi studenti ir slinki, kristietību u.t.t.
Es aizmiegu.
Atmostos brīdī, kad man ir 10 minūtes mantu samešanai somā un drēbju uzvilkšanai. Vēl pēc 10 minūtēm stāvu Zemitānos. MASKA!!!!! Labi, ka LC bija 5 masku komplekts, nācās aizlienēties.
Rudenī un pavasarī braukt ar vilcienu ir labs. Ziemā un vasarā par karstu. Es redzu kokus. Daudz. Un savrupmājas. Viss ir vieglā dūmakā, bet Saule šur tur tomēr parādās. Garciems. Saku "Man šis asociējas ar dzimšanas dienu. Šķiet, tad es pēdējo reizi te biju". Gājiens līdz jūrai ir viegls. Protams, neiztrūkst plastmasas būdiņas ar latvju rakstu zīmēm apmeklējums, tur ir šauri un ne pārāk tīri.
Tālāk seko gājiens gar jūru, kā ierasts. Garciema upe ir atgriezusies, tāpēc ejam pa labi. Tiek cilātas tādi temati kā IC3PEAK, Ēzopa fabulas, šodien lekcijās uzzinātās gudrības un izglītības sistēma. Neviļus attapāmies Garupē. No Garupes ir par tālu līdz vilciena stacijai.
Atpakaļgājiens ir raits, LC dodas peldēt. Sarkangalvīte starp viļņiem. Neona čībiņas. Es tikai dokumentēdama, noskatos.
Vilciens ir pēc 50 minūtēm, laiku, saprotams, visvieglāk īsināt, ieturoties. Čipsi un 2 āboli tiek nopirkti veikaliņā "Pie Ilzes". Tos notiesājam, sēžot pieturā. Šeit sākas pirmais apzinātais smadzeņu bloks.
Pirmo reizi es "ģimenes drāmu" uzzinu no cilvēka, nevis pašas vāktiem pierādījumiem. Es, goda vārds, jūtos kā detektīvs. Nav tā, ka es vēlos traumas. No otras puses, ziņkāres apvaldīšana vienmēr bijusi mana problēma. Lai nu kā, es saprotu, ka, varbūt arī iepriekšminētā iemesla dēļ, neprotu reaģēt uz emocionālu atkailināšanos. Es klusēju. Norādu uz kaķi, kas iet garām. Taču savu viedokli teikt man ir bail, jo cilvēku attiecības ir joma, kurā jūtos nedroši. Un, lai es kaut ko sacītu, man jājūtas droši. Jo izgāzties taču būtu pAsAULes GalS!!!!
Manas smadzenes arī ir iemācījušās bloķēt informāciju. Ar mūzikas un dažādu spēļu, arī tiktoka palīdzību. Atbraukušas atpakaļ, šķiramies, noskatot nesen aizklapētās "Teritorijas" atrašanās vietu. Jau atvadu brīdī es raušu ārā austiņas, pēc kurām biju šo dažu stundu laikā paspējusi noilgoties. Shuffle play man piedāvā ABBAs Chiquitita. Labi. Sāku iet mājās, tuvojoties čaka ielai pakāpeniski palielinu skaļumu. Bet tad!!!!!!!!!1!! Man izlādējas telefons. Tas notiek reti, lai neteiktu nekad.
Vai tā bija zīme, ka šo ģimenes drāmu ir vajadzīgs apdomāt un neapspiest?
Mājās ierados izturējusi ielas trokšņus. Tiesa gan, austiņu, kuras nenoņēmu, dēļ, tie bija klusināti.
Patīkamais nogurums liek par sevi manīt, bet nu laiks ķerties klāt vēl vienai uz nobloķēšanos naskai lietai - pienākumiem... |
|
|
