Biju uz ģenerālmēģinājumu. Pagājušā sezonā bija nācies dzirdēt tik daudz sliktas Latvijā radītas mūzikas (tiesa, "profesionālās"), ka iepriekš noskaņojos, ka neko savā sirdī nelaidīšu, neļaušos masu psihozei. Pat paskatījos Bastīlijas dienas koncertu youtube pie Eifeļa torņa - lai redzētu, kā normāli ļaudis svin. Starp citu, Francijas TV pat reklāmas ir humānākas. Bet mēģinājums bija pavisam savādāks. Studenti un amatieri dzied un spēlē interesanti. Un šī mūzika man patīk. Tādi kori ir daudzās ārvalstīs un šad un tad tie ceļo pa pasauli un koncertus var dzirdēt Latvijas baznīcās. Tur nav virtuozitātes un jauni filosofiski apvāršņi vai uz kultūras bagātības izdiedzēti tēlu un tehnikas atklājumi, bet šī veselo, robusto jauno un veco cilvēku gudrība mani pievelk.
Grūti pateikt, vai augsta līmeņa amatieru dziedāšana prasa daudz. Mūsu skolas laikā gandrīz Dziesmusvētku līmeni izdevās sasniegt ar fantastisku diriģentu un 2-3 40-45 min mēģinājumiem nedēļā. Tā arī nesapratu, kāpēc mēs uz Dziesmusvētkiem netikām. Nebija tajos gados, vai tomēr kaut kur izkritām? Es tolaik par to nedomāju un nezināju, mācījāmies, koncertējām kur vien var un bija neticami, ko varējām sasniegt. Un tas bija diriģenta nopelns. Dejotājiem droši vien ir vairāk mēģinājumu.
Vai šīs 2-2.5 stundas nedēļā vienkāršais darba cilvēks var atrast? Vai nu kora vai deju mēģinājumiem? Vai mākslas studijai tuvējā kultūras namā? Vai robotikas darbnīcai tuvējā jaunrades namā vai tehnikumā vai inovāciju centrā? Vai iknedēļas hakatonam, kas vietējā pagastā pulcē MI entuziastu kopienu, lai radītu zemeņu novākšanas robotu?
Latvieši - "dziedātajtauta" ir nabadzības slazda mīts. Latvieši dziedāja tāpēc, ka viņiem nebija instrumentu ko spēlēt, citas brīvā laika aktivitātes nezināja vai nevarēja atļauties. Latviešu atmoda un cīņa bija dziesmota, jo citu ieroču jau nebija. Latviešu identitāte veidojās un tika veidota ap dziesmu, jo cilvēkos nebija Raiņa gars, lai tiektos pēc zvaignēm - pēc tehnoloģiska un zinātniska pārākumu, pēc komercijas uzvarām, pēc daiļo mākslu virsotnēm.
Šie man ir tikai otrie svētki, bet pēc nesakritības starp mītiem un pieredzēto liekas, ka nupat ir laiks transformācijai. Nupat ir laiks rauties ārā no nabadzības domāšanas un pārvarēt nabadzības nospraustās robežas. Gan ES naudas, gan tehnoloģiju adopcijas iespējas to tagad dod. Jā, latviešiem šīs iespējas nekad agrāk nebija, tāpēc bija jāveido mīti un jādzīvot tajos. Bet tagad cilvēki raujas ārā. To juta. Jā, cilvēki cēlās kājās pie "atslēgas" dziesmām un gaismiņas spīdināja, taču tas nebija par šeit un tagad, tas nebija arī par nākotnes plāniem un mērkiem. Tā bija tradīcija, kuras jēgu vakar cilvēki centās uzminēt.
Un tas nozīmē, ka Latvijai tagad ir jānotic un jāceļ augšā īstā Gaismas pils. Nevis sapnis par pili, nevis stāsts par labāku nākotni, kuru saceram, lai pieškirtu jēgu ikdienai. Nē, īsta Gaismas pils. Ar fine arts un dekoru, ar augsto virtuvi, ar kvantu tehnoloģijām, ar fusion lampām, ar neironu tīkliem, ar pārpilnību. Jāatver acis.
Dziesmu svētkus politiki cenšas adoptēt kā savu rūpalu, tādā kā nacionālākā mērogā. Pataisīt par valstsbūvēšanas instrumentu. Kādiem tas ir vajadzīgs. Bet dziedātajiem droši vien ir vajadzīgas šīs dažas stundas radošuma nedēļā un ticība, ka kaut kam tomēr ir jēga. Tas nozīmē, ka Latvijas iedzīvotāji ir daudz, daudz labāki par politikiem un var daudz vairāk, ja vien viņiem būtu iespēja un ja vien atrastu vektoru. Kur ir tā Gaismas pils un Stikla kalns?
Protams, nedaudz neērts ir jautājums - vai Dziesmu un Deju svēkti būs arī tad, kad Gaismas pils būs uzcelta?
Mana atbilde ir - jā. Ir visas iespējas svētkiem turpināties. Kad Gaismas pils būs uzcelta, tad būs 4-dienu*6-stundu darba nedēļa ar pienācīgi lielām algām un tad būs iespēja gan papildus mācīties, gan papildus kultūras nodarbībām. Daudzi nopirks pasteļus, eļļas un gleznos. Bet daudzi gribēs dziedāt un dejot. Droši vien dziesmai un dejai būs jaunas skaņas, vārdi un soļi. Bet svētki būs.
---
Rinkēviča runa Saeimā tikai 1-2 teikumos pieminēja ekonomiku un inovācijas. Tas ir skumji. Bet izteiktā atvērtība sadarbībai liecina, ka šis prezidents varētu būt labi iegrozāms sliedēs, ja teh-entuazistu NVO atrastos.
---
15 min pilsētas ideja ir jāskatās kopā ar ideju par pārpilnības sabiedrību. Ir OK, ja visi dzīvo ļoti labi un restorāns, community kultūras centrs, skola un parks ir tepat blakus un tie ir tik labi, ka nav jāmeklē citi. Un tas pats ir gan pilsētā, kur dzīvoklī ir galvenā rezidence, gan lauku ciemos, kur ir vasaras māja un kurp jābrauc ar autonomo Teslu. Un pārpilnības sabiedrībā cilvēki noteikti varēs ceļot un pieredzēt citas pilsētas, kultūras. Bet viņi to darīs priekš dēļ. Nevis stundām sēdēs sastrēgumos pilsētā, ikdienā.
---
Tas ir tik jocīgi, ka ir sojas šošliki, vegānie burgeri un ikri. Tas liek domāt, ka arī vegāni ir izsalkuši pēc šašlika, burgeru un ikru garšas un viņi nespēj to visu dabiski atrast augu valstī un tad nu rada tādus tehnoloģisko mikšļu produktus, kuru tauku, cukuru un kaloriju sastāvs ir identiski briesmīgs parastajiem junk food produktiem. Varbūt franču uztura kultūra ir labs paraugs - atļauties visu garšīgo, pat it kā neveselīgo, bet mazās devās un ļoti kvalitatīvi (ar to kompleksitāti, kas nāk no dabas un dabiskas procesēšanas). Baudīt veselīgi.
Es labprāt ēstu vairāk dārzeņu, bet neesmu gatavs maksāt vairāk par 1 eur par gurkiem, tomātiem, utml.
---
Citās ziņās - divi jaunumi no katoļu frontes.
Pirmkārt, Vatikāns ir publicējis laboru (oktobrī gaidāmās sinodes bīskapu asamblejas darba dokumentu, instrumentum laboris). Lasu un divejādas jūtas. Nedaudz jēls un pārsaldināts. Nu kam tā kopiena ir vajadzīga? Mēs katrs pats par sevi ejam ceļu, kuram mūs vajadzētu aizvest uz Debesīm un arī Sv. Pētera priekšā mēs būsim vieni. Kopiena varētu palīdzēt cilvēkiem, bet tā nevar būt pašmērkis. Pēdējā laikā sāku novērtēs sensus fidei - to gudrību, kuru nes vienkāršie ticības cilvēki. Pašreizējais Vatikāns ir sociāli progresīvs ekonomikā, taču tam galīgi trūkst tehnoloģiju komponentes. Tā ir jāatrod. Ļoti ceru uz pontifikālo akadēmiju darbību.
Lielais jaunums, protams, ir tas, ka laborā tiek lietots jēdziens LGBT un nevis "homoseksuāļi" vai "personas ar same sex attraction", kā to Roma darīja līdz šim.
Otrkārt, Ticības mācības dikastērijai (kongregācijai, inkvizīcijai) ir jauns līderis, tīrs pāvesta Franciska cilvēks, kurš pat esot tas gudrinieks, kas rakstījis pāvesta Franciska enciklikas. Protams, doktors (Francisks ir bez šāda līmeņa grāda, izņēmums pēdējās desmitgadēs). Šodien pāvests arī paziņoja, ka ieceļ viņu kardināla kārtā. Ticības mācības kongregācija vienmēr ir izcēlusies ar saviem dokumentiem, kas ir vērsti pret gejiem, pret geju savienību svētīšanu, utt. No kongregācijas vadības ir ļoti lielā mēra atkarīga viss notiekošais.
Un tas ir arī juridisks gājiens. Ja Francisks spertu kādu radikālāku soli, tad vecā kongregācijas vadība varētu pasludināt viņu ārpus baznīcas un prasītu jauna pāvesta vēlēšanas. Protams, valstīm ar diplomātiskām attiecībām tad nāktos juridiski lemt, ar ko turpināt attiecības - ar padzīto pāvestu vai "pareizo" kongregāciju. Bet tagad kongregāciju vada Franciska cilvēks.
Un jaunais kardinālas varētu būt Franciska pēctecis. Tā arī var būt. Līdz šim trūka jelkādu norāžu par to.
---
Projekts ctulhu man ir pārmetis, ka es domājot infantīli, lozungos un bez satura. Bet tāds nu ir abstrakcijas līmenis, kurā dzīvoju, kad nodarbojos ar kategoriju teoriju. Šī bilde ļoti labi ilustrē
https://twitter.com/miniapeur/status/1676431703860998144/photo/1 riskus. Protams, tā ir ironija, jo kategorijas ir pietiekoši ekspresīvas arī visam nosauktajam. Bet, brīdinājums, protams, vietā. Detaļas gan lai paliek darbiņam.