| 7:28p |
Lasu, ka viens cibiņš priecājas sporta zālē. Mana pieredze rāda, ka ir jāatrod kaut kāds balanss un miers. No vienas puses sākumā ir prieks par varēšanu, par to, ka ik pēc nedēļas vai mēneša varu likt slodzi klāt un justies ļoti vēss. Sevišķi, ja redzi, ka kāds gaļas kalns blakus diez ko pārāks nav. Bet tad iestājas plato. Un tad ir drūmi, ka izaugsme vairs nav. Un tad sāku atskārst, ka varbūt slodze ir par lielu. Vajagot max 70% no tā, ko max pavisam vari. Kaut kā tā. Un tad man bija prokrastinācija un stress, kad nācu uz zāli. Atkal šī slodze jāsasniedz. Nekāda prieka. Un psiholoğiskā sakāves un nevērtības sajūta, ja nejutu prieku vai biju tuvu izsīkšanas robežai.
Tad nāca kovids un izrādījas, ka 2 x 2.5h nedēļas treniņi kg rezultējas tikpat, cik ikdienas 15 min mīšanās uz velotrenažiera (kovid laikā nopirku).
It kā esmu nedaudz palaidies (grūtāko - atspiedienus un lielas slodzes velo gan joprojām pildu), bet tagad cenšos sagrozīt smadzenes sev tā, lai nejustu stresu. Labāk mierīgāk gan ar maltītēm, gan sportu, nekā stresot, prokrastinēt, justies zaudētājam utt.
Vismagākā ir fatigue sajūta man. Es varu paņemt slodzi, bet tad cilāju vai braucu tik ilgi, kamēr tā ir klāt (man tā ir ātri) un tad līdz šim biju sekojis kristiešu skolas padomam sīčiem - cietier, pacietiet mokas, tā izdzen nelabo un taukus. Un tā nu cietos... nezinu... varbūt ir jāpaņem atpūta, ja ir fatigue... varbūt fatigue pat traumē.
Esmu dzirdējis par džekiem, kas no endurance gūstot kaifu kā no narkotikām, un rodoties atkarība. Kā viens treneris teica - brīvajā laikā viņš jau domājot, ko darīšot sporta zālē un kādas baudas sakombinēs.
Man tā nav. Žēl. Varbūt muskulistie džeki ir baudītāji un dabas veiksme un nevis skaistuma upuri. Nezinu.
No otras puses jūtu kaifu par matemātiku. Vissmagāko, nav nekā advancētāka. Bet būtu labi, ja būtu bauda arī par fizisko. Starp citu, Rietumu avangarda matemātiķi, sevišķi jaunie, ir skaistuļi un daži ir arī lieliski trenēti.
Tā nu saku sev. Izdarīšu programmu, varbūt iedoši mazliet... nu jā... atlaidīti. Bet darīšu regulāri, bez stresa, bez izmisuma un bailēm un kavēšanās.
Nez, dažreiz liekas, ka treneri vajadzetu atrast un viņam to izjautāt. Bet mūsu zālē treneri jau arī fokusējas uz izdzīšanu, vismaz no malas izskatās. Ka jāsasniedz mokas. Sporta ārsti, muskuļu slimību speciākisti negrib ar mani tikties, neesot, ko runā. Kad pirms gadiem velometriju taisīju, tad dakterīte teica, ka man galvu jāārstējot, nevis sirdi. |