| 6:38p |
Bailes un nemierīgas domas
Darbiņā grūti, jo atkal un atkal uzpeld nemierīgas domas. Tas varētu liecināt ka alga par mazu. Tādos gadījumos pietrūkst atbildības un nopietnības. Vai varbūt alga ir OK, tikai inflācija iegrauzusies? Droši vien, ka ir kāda personīgo problēmu un ievainojamības projicēšana un vispārināšana.
Tātad. Kopīgā gudrība saka, ka valdībai nav jādara nekas. Ja enerģijas un pārtikas cenas aug, tad atradīsies privātie, kas izmantos iespēju, ieleks tirgū, radīs konkurenci un cenas nomierināsies. Lai ir tā milzu peļņa, tā tikai motivē konkurences augšanu.
Es jau arī varētu ielekt? Šī varētu būt lielā iespēja. Bet nekas gudrs prātā nenāk. Nu nav tā, ka kaut kur sēž kāda neapzināta ideja. Piem., par kaut kādu supravadošo siltumsūkni, kas piegādā siltumu no Āfrikas. Šoreiz enerģētikas krīzei risinājums laikam ir mazie solīši. Optimizācijas, kapitāla akumulēšana, automatizācija, dažādu inovāciju paātrināšana. Noteikti arī modeļēšana var atklāt pareizo fusion shēmu, lai to palaistu jau tuvākā pusgadā. Un mazie solīši priekš manis ir ļoti OK. Mašīnmācīšanās, LLM patentu atklāšanai, vispārināšanas un pārneses, kas datorikā notiek tik veiksmīgi.
Bet šī tomēr ir liela škietamība. Neviens jau seviški neraujas investēt enerģētikā un pārtikas izejvielās. Ziņas ir dažādas. Vieni saka, ka naftas biznesā investīcijas var parādīt rezultātu tikai pēc 10 gadiem. Citi saka, ka ASV slānekļa gāzes ražotāji apzināti izbauda lielo peļņu un nemaz nav ieinteresēti kāpināt izlaidi. Un tas arī saprotams. Paskatāmies energo un pārtikas cenas par laiku līdz 2020 gada beigām, 2021. gada vidum. Tur tie cipari ir ļoti mazi. Un ar prātu sarežkinām, ka pietiek vienu lielāku kauju Ukrainā, Putina padošanos vai arī Rietumu padošanos un tirgus atkal būs pilns ar lētiem energoresursiem, kviešiem, eļļām, utt. Un ja vēl tagad valdības ņem nost lielo peļņu, tad kāda vispār ir motivacija investēt.
Tātad. Lagarde var celt procentu likmes. Von Lejena var cerēt, ka tirgus visu atrisinās.
Bet patiesībā jau neviens neko nerisina. Pat necenšas risināt. Mēs visi turpinām darīt to, ko esam darījuši. Šobrīd plosās karš. Katrā frontes pusē jau esot 100k kritušo. Cilvēkus ievelk pagrabā un nosit ar āmuru. Moka. Šobrīd notiek grūti aptverama resursu krīze. UBS analītiki maigi norādījā, ka izejvielas pārtikas cenā sastādot ļoti mazu procentu. 10%. Ne vairāk kā 30%. Tātad izejvielu cenu kāpums nevar dramatiski parādīties cenās. It kā nav jau arī. Nu nav lietas kļuvušas 2 reiz dārgākas. Mazāk. Arī ekonomikas scenāriji ir pārsteidzoši labi. Runā par bremzēšanos, varbūt recesija dažu procentu ietvaros. Nezinu... negribas tam tomēr ticēt. Spriegumus resursu pieejamībā nevar neparādīties dramatiski.
Un tomēr. Nekas nenotiek. Absolūti nekas nenotiek. Nav tā, ka pēkšņi cilvēki tiktu rauti ārā no darbavietām un pielikti ražot bumbas. Vai - modernā veidā - izstrādāt MI risinājumus droniem. Vai kaut kādos citos smart Manhetenas projektas. Tas pats ar resursiem. Nekas netiek darīts.
Viss ir privāto rokās. Bet mēs jau secinājamā, ka privātie neko nedarīs, jo nav paredzamas peļņas motīva. Un tā pasaule tuvojas krīzei.
Ko mēs katrs varam darīt? Kas mums ir jādara?
Atbilde ir elementāra. Katram ir jādomā pašam par sevi. Par iespēju pakampt kumosu, lai nostiprinātu savas pozīcijas krīzē. Un katra plašāka doma ir kaitīga un bezjēdzīga.
Par biznesa iespējam ir skaidrs. Atbilde uz šodienas akūto situācija un bēdīgajām peļņas perspektīvām resursu tirgū ir adaptējamas tehnoloģijas - tādas tehnoloģijas, kuras šodien var izmantot energoresuru un pārtikas izejvielu ražošanai, bet rīt pārmest uz citu nozari. Vispārināti MI risinājumi, humanoīdi, roboti ar vispārīgām, daudzpusīgām motoriskām prasmēm - tās visas ir tehnoloģijas, kas perfekti der šodien un kurām noteikti atradīsies risinājums arī tad, kad resursu cenas slīdēs uz leju.
Tātad, es pats sev esmu atradis atbildi. Un šī ir iespēja un tur nevajag ne Lagardi, ne Leienu, neko no valdības.
Un šī iespēja apstiprina laissez faire vērtību, kuru tā demonstrē daiļās dāmas.
Viss ir OK? Bet kāpēc mani ir nepatīkama iekšējā disonanse? Ja individuālisms, privātā kapitāla iniciatīva patiešām pārvar šo krīzi, tad šis ir kārtējais grāviens idejai par solidaritāti un kopienas kopīgu rīcību. Tad laissez faire būtu pierādījis savu praktisko un morālo pārākumu. Un tas mani grauž.
Kāpēc?
Galīgi esmu palaidis 11. novembra runas, svecīšu vakarā sportoju. Rīgas sargus neskatījos. Nespēju skatīties. Ulmanis 1918. gadā un 1919. gada sākumā bija nepopulārs. Viņa brīvprātīgo armijā neviens negribēja pieteikties. Visu mainīja tas, ka Ulmanis piekrīta apslīt muižu zemju pārdalī tūlīt pēc kara. Un tikai tad, kad parādījās vienkāršajiem Latvijas cilvēkiem ejot karā tikt pie savas zemas, pie sava īpašuma. Tikai tad Latvijas armija izveidojās pa īstam un bija cilvēki. Ir melīgi 1919. un 1920. gadu norakstīt uz patriotismu. Vai mīlas lietām. Un šī vēsture nav no sazin kādām lapām. Ir Domuzīmē savulaik bija labs apskats.
Tātad kāpēc individuālisma uzvara krīzē tā grauž? Tāpēc, ka tā uzrok melus, uz kuriem funkcionē dažas valstiskās struktūras. Ir šīs runas par solidaritāti un patriotismu, bet tajā pašā laiku tu, cilvēki, esi atstāts viens pret vienu ar laissze faire. Pat karā un krīzē valsts nebūs tā, kas atvērs ekonomikas un tirdzniecības datubāzes. Tas tev būs jāpērk pašam par savu naudu. Pat karā un krīzē valsts nebūs tā, kas veidos centralizētu b2b tirgusvietni, lai ātri identificētu iespējas un vajadzības. Nē, tev pašam būs jānavigē sarežģītajā ekonomisko, biznesa un cilvēcisko attiecību tīmeklī, lai atrastu un ieraudzītu iespējas un visu saorganizētu to izmantošanai. Pat karā un krīzē valsts nebūs tā, kas palīdzēs pārvarēt intertemporālās frikcijas - investēt šodien, lai gūtu lielāku atdevi rītdien.
Grūti ir pateikt, kāda ir Rietumu valstiskā retorika. Neesmu īpaši sadzirdējis. Vai tur arī runā par vienotību, solidaritāti, izturību, savilkšanos, patriotismu?
Laikam laissez faire un individuālisms ir īstais risinājums šodien. Un ignorēt, strikti ignorēt jebko, kas piesauc solidaritāti un patriotismu. Tie, kas to piesauc, nekad to praktiski neīsteno. Viņi ir meļi. Pretīgi, pretīgi meļi. Viņi ir jānolaiž podā, jāaprok. Nezinu, kas ar viņiem jādara. Jāspēj identificēt šie meli, jāspēj noklausīties viņi, ja nu ir tāda vajadzība un paņirgt par to, ka viņi melo.
Bija tāda vajadzība. Pirms kādas nedēļas bija koncerts. Karogi. Vēstnieks. Runas. Diriģente bija šausmīga. Liekās, ka ir tādi diriģenti, kuru ekspresiju paletē ir tikai pp un ff. Un tad varbūt līdzjūtīgi domā. Tas varbūt tā ir tikai tagad, tāpēc, ka karš. Bet varbūt karši ir tieši tāpēc, ka bija šis pp un ff visu laiku? Un nekas cits? Jau kuro reizi youtube nākas meklēt kupēšanu. Pēc Kjerasa Bartoku izdirdēt pa īstam no Bašmeta brāčas. Un tāpat tagad - Vīnes filharmoniki ir daudz ieinteresētāki tajā, ko spēlē. |