Re iokaste
Es tev piekrītu par nabadzību Latvijā.
Bet ko darīt?
Pirmais. Eiropas Savienībā vairāk kā 2 gadus (termiņš ir 1 gads, bet Covid dēļ to pagarināja) vilkās Eiropas Pilsoņu Iniciatīvas regulēta parakstu vākšana par Beznosacījuma Pamatienākumu Eiropā. Tā nebija parasta petīcija, tā bija parakstu vākšana ES referenduma regulējuma ietvaros, kas 1M parakstu savākšanas gadījumā būtu devusi Eiropas Komisijai uzdevumu sākt šo jautājumu virzīt savās struktūrās. Tas ir diezgan maigi, tas nav Latvijas referendumu mehānisms, kurā var pieņemt likumu un pat Satversmes grozījumus. ES mehānisms varēja beigties ar neko. Un tomēr, tas ir oficiāls mehānisms un iespēja pilsoņiem tieši piedalīties ES lēmumos. Arī pati paraksta likšana bija lapā, kas pieder ES oficiālajam portālam.
Diemžēl tika savākti tikai ~150k no 1M paraksta. Šeit
https://eci-ubi.eu/ ir detalizētāka statistika, diemžēl bieži nedarbojas. Latvijā, ja nemaldos, bija savākti 3000 paraksti. Bija nepieciešami 7000 paraksti no Latvijas, lai Latvija tiktu atzīta par 1 no 7 nepieciešamajām valstīm kvorumā valstu ziņā. Latvijas rādītājs īstenībā bija labs. Daudz parakstu bija Vācijā, Spānijā. Ļoti maz parakstu katoļticīgajās valstīs, AE.
Latvijas lokālā Manabalss iniciatīva
https://manabalss.lv/garanteto-pamatienakumu-ieviesana-latvijas-iedzivotajiem/show vairāku gadu laikā ir savākusi tikai 2000+.
UBI dotu iespēju cilvēkiem saņemt 500-800 EUR mēnesī, lai dotu viņiem brīvību mācīties, uzlabot savas spējas, sākt savu stārtapu, riskēt un nebaidīties iekrist bezdibenī, padomāt ārpus nabadzības slazda rāmjiem, piedalīties brīvprātīgos projektos un audzēt spējas, lai pēc tam kvalificētos labākam darbam un maksāt lielākus nodokļus. UBI motivētu uzņēmējus investēt tehnoloģijās un procesu vadības, lēmumu pieņemšanas kvalitātē. UBI attīrītu uzņēmējdarbības vidi no primitīviem uzņēmumiem.
UBI arī sakārtotu pabalstu sistēmu. Tagad pabalstus drīkst pieškirt tikai tad, ja esi galīgi zem ūdens. Tikko sāc kaut ko darīt, kārpīties ārā, tā ņem nost. UBI būtu atbalsts arī radošajiem cilvēkiem. Studentiem būtu iespēja piedalīties zinātnes projektos un nevis strādāt ar profesiju nesaistītus (bieži vien) primitīvus darbus.
Un tomēr. Cilvēki negrib UBI. Tās nedaudzās reizes, kad esmu runājis par šo, visnegatīvāk pret UBI attiecas tieši nabadzīgie cilvēki, tieši tie, kuri visvairāk iegūtu.
Otrais. Visos gadījumos ir jautājums - kur ņemt naudu? Mana atbilde ir - investējiet tehnoloģijās, MI, robotos (un, protams, to izstrādē) un nauda parādīsies. Un pie attiecīgas nodokļu politikas to varēs pārdalīt.
Šeit
https://www.therobotreport.com/10-most-automated-countries-wordlwide-in-2020/ ir robotu blīvums (procentos no tieši ražošanā nodarbinātajiem):
DKoreja 9.3%
Jāpāna 3.9%
Vācija 3.7%
Ķīna 2.5%
Čehija 1.6%
Man nav jaunu datu par Latviju, bet divi fakti runā skaļi. Ap 2016. gadu Latvijā industriālo robotu bļīvums bija kādas kādas 8 (vai vairāk, tas cipars bija dramatisks) reizes mazāks nekā Ķīnā. Ap 2008. gadu jenoti lielījās, ka cilvēkiem rodoties darbs. Proti, cilvēki bija kļuvuši tik lēti, ka Rīgas Dārzi un parki mašīnas sāka turēt garāžās un sāka nodarbināt vairāk cilvēku. Pretīgi, vai ne?
Var likties, ka tehnoloģijas neatrisina resursu jautājumu. Un tomēr - risina gan. Sākot ar ieguves industriju automatizāciju un beidzot ar visu, kas nepieciešams vertikālai lauksaimniecībai, sintēzei (piem., dabasgāzes sintēzei no satvertā atmosfēras oglekļa, nākotnē arī reto elementu sintēzei kodolreaktoros).
Šajās vēlēšanās Progresīvie startē ar "Industriālās politikas" programmu. Briškens ilgu laiku bija citā partijā, pagājušā gada rudenī viņš šo programmu (izstrādātu kopā ar Latvijas ekonomiskās domas "brīnumu" Sommersu) tajā arī prezentēja. Bija OK, bet laikam ovāciju nebija tik daudz. Un vispār. Šī cita partija jau ar ekonomiku ir uz dziļu "Jūs" (tas esot partnerentu lauciņš). Tāpēc bija likumsakarīgi, ka tagad viņš ir Pro. Pamatā šajā programmā ir apviļāti parastie 6 Latvijas industrijas virzieni, kuri jau gadiem blandās pa NAP un citiem Latvijas industriālās un citāda veida politikas plānošanas dokumentiem. Šo vidū ir koksnes produkti, biomedicīnas produkti un IKT (precīzāk - kodēšana, tīklu izveide un kāršu dalīšana onlineā).
Gan Pro programma, gan Latvijas NAP dokumenti ir veidoti izejot no 2 premisām.
Pirmā. Latvijai ir jādarbojas piegādes/vērtību kēdēs. No paša sākuma un jārāpjas uz augšu. Nav paredzēta tiešā eksponēšanās pret galaprodukta radīšanas izaicinājumiem. Otrā. Latvijai ir jāizmanto savas "salīdzināmās priekšrocības". Tas nozīmē - ja pie mājas ir mežs, tad mājienieki var būt vai nu zāģeri vai mēbeļu ražotāji vai koksnes kīmiki. Pirmā premisa jauc domāšanu - ja trūkst izaicinājuma un plaša redzējuma, tad trūkst arī iniciatīvas, draiva un saprašanas par to, kā iekļauties kēdēs. Otrā premisa, protams, ir absurds. Tirgus prasa atbildi, prasa mainīties uzņēmumiem, cilvēkiem apgūt jaunas profesijas. Ir tik neloģiski, ka Latvijas politiku veido uz pagātnes paliekām un nevis skatoties uz šodienu, nākotni un tirgus pieprasījumu.
Kas būtu vajadzīgs? Pirmkārt - reakacija uz tirgu. Tā var būt ļoti dažāda. Otrkārt - iespējojošo faktoru attīstība. Un šeit robotika un MI darbojas pa visām nozarēm. Biju pieslēdzies kādiem LV zinātnes lasījumiem, kur TU pasniedzējs atreferēja, cik rūpīgi viņi pārstaigājuši ar saviem eksperimentiem kompozīta satura un proporciju telpu. Absurds. Tā vietā varēja izveidot MI modeli no daudz mazākiem datiem, ar šī modeļa palīdzību iegūt vērtīgus sastāva/proprociju reģionus un tad fokusēti pētīt tieši tos. Varbūt būtu iegūts labs kompozīts. Bet varbūt būtu atklāts robs esošajos modeļos un teorijās. Abos gadījumos panākums. Un šeit nemaz nerunājam par to, ka pašu eksperimenta procesu varētu automatizēt.
Trešais. Kāpēc nav tautas kustības? Laikam tāpēc, ka nav vektora. Nacionālie jautājumi un kultūras jautājumi ir bīdīti par šādiem vektoriem, lai slēptu kaujaslauku bagātnieku grupu starpā. Vecajos laikos tranzītnieki pret ražotājiem, mūsdienās betonētāji+primitīvie biznesi pret tādiem pašiem (lai gan normālās valstīs otru fronti veidotu attīstītie tehnoloģiju biznesi). Īstenībā maz kas mainās vai viņus sauc par oligarhiem vai par godīgiem uzņēmējiem un vai ietekme tiek sasniegta nelikumīgi vai caur likumdošanā nostiprinātiem lobēšanas kanāliem. Galu galā korupcijas apmēri vienmēr ir bijuši vienādi vai mazāki par likumīgi pieškirto nodokļu atvieglojumu apmēriem.
Vektora trūkums ir sabiedrības intelektuāļu vaina. Bet ko īsti vainot? Ja Latvija R&D&I investē 4-6 reizes (attiecībā pret IKP) mazāk nekā Ķīnā, tad Latvijas intelekts un doma neizgbēgami būs 4-6 reizes vājāka nekā Ķīnā. Mēs vairs nezinām to, ko nezinām.
Un atgriežoties pie sākuma. Šovasar Lampā biju jaunuzņēmumu asociācijas rīkota diskusija ar politikiem par zinātni un inovācijām. Protams, kā jau visi Lampas pasākumi, arī šis beigās izrādījās teatralizēts un horeografēts PR pasākums, kurā jaunuzņēmumu organizācijas prasīja naudu saviem cilvēku aparātiem (ne jau tiem, kas radītu pašas inovācijas, bet servisam, kas piesūcas un cenšas it kā apkalpot to visu) un kurā kāds politikis varēja palielīties, ka caur savām deputāta kvotām viņš arī ir tos sagādājis. Bet atmiņā palika Ašeradena un citu atklājums - Latvija esot vāji R&D&I apgūšanas rādītāji, jo neesot zinātnieku, intelekta kapacitātes. Un lielais jautājums, kuru man gribas uzdot, bet kuru politika un sabiedrisko mediju telpa ignorē, ir - vai nabadzības slazdi un nabadzības domāšana nav īstais cēlonis?
OK, es nekaunos, ja nu tas izrādās arī par mani. Savu esmu darījis un daru. Un darīšu neatkarīgi no apkārtvaldošiem murgiem. Bet betonētāju, grāvēju, cenu subsidētāju un organizētāju ir tieši tik daudz, lai kādreiz justu vajadzību pateikt, ka īsti pareizi tas nav.