...kādu laiku jau sēž iekšā rakstāmais, bet nekādīgi nevaru atrast īsto brīdi un pareizos vārdus to express my self. nebūs jau nekas ģeniāls un uuber filozofisks. vienkārši kaut kā par to, par ko parasti jaunas sievietes nerunā, jo tas laikam skaitās kaut kā ne tā un visbiežāk tiek pārprasts (arī es to pārprotu) kā mājienu radīšana ar sētas mietu. bet izrādās ne vienmēr tā ir.

ir ļoti interesanti vērot kā apkārt dzīvojas cilvēki. Uz kādiem modelīšiem balstītas attiecības, ģimenes u.t.t. principā katram pa savam, bet katram tieši tas savs modelītis, kuru nosaka dzīvesveids. man visnotaļ neskaidrs. Šobrīd ir tāds starpstāvoklis, kad īsti nevar zināt uz kuru pusi ripos. Tas mazliet trulina, bet tas nu tā ir, jo bez starpstāvokļa laikam jau nevar tikt iekšā nākamajā līmenī. (vai arī starpstāvoklis ir līmenis?). bet viena lieta, gan man sāk izkristalizēties aizvien skaidrāk, proti man tik reizums šķiet, ka cilvēki par daudz riskē un zaudē, ja ilgstošas attiecības atstāj pašplūsmā un "ir labi tā kā ir". tā īsti nespēju viennozīmīgi uzskaitīt vairākus iemeslus, kāpēc ir nepieciešams būt saistītiem arī juridiski (precēties), bet man pašai par lielu pārsteigumu nākas secināt, ka kaut kāda fiška tajā padarīšanā ir. Neskatoties uz to, ka vairāki pāri pēdējā laikā šķiras. Fiška nevis pašā visnotaļ stresainajā un biedējošajā procesā, fiška nevis ķeksītim vai tā ir pieņemts, nevis labi bērni tā dara, bet... kaut kur citur.. Nopietnībā, vieglumā, drošībā, brīvībā... nezinu. vēl nezinu. bet pareizi vien kāds būs teicis, ka tā ir ne tikai mīlestība, bet arī cieņa...

uz šīm domām, mani patiesībā pamudināja, pēdējās kāzās mācītāja sacītais, kas skanēja kaut kā tā: "Jūs precaties, lai jums būtu vieglāk. Jo divatā ir vieglāk, ne viss tāpēc, lai Jūsu dzīve beigtos". ..

un vēl abu briedums daudz ko nosaka...