L'Ultima Nuovita
« previous entry | next entry »
Aug. 7th, 2011 | 02:33 pm
Pēdējās dienās pie mums nometnē noticis tik daudz aizraujošu lietu, ka to nemaz nav iespējams izstāstīt. Brīžiem jau liekas, ka tik tiešām atrodamies Milānas La Scala vai Florences Ufici galerijā.
Viens no spilgtākajiem notikumiem, kas noticis, bija operas izrāde. Bērni kopā ar Kaķi un Pingvīnu iestudēja fragmentu no slavenās Pučīni operas Manona Lesko. Pēdējā brīdī gan notika operas dīvas Kaķēna aizvietošana viņas sliktās pašsajūtas dēļ, tāpēc kopā ar Lūsi galvenajā lomā iejutās Baltā Pūce. Tāpat īpašu uzmanību un skatītāju atsaucību ieguva Čiekurs, Vienradzis un Meža Kaza. Starpbrīdī pie gardas tējas krūzes varēja dzirdēt smalki tērpušos augstākās sabiedrības dāmu un jaunskungu mazliet nenopietnās sarunas.
Kā stāsta Vilks - bērni, naktī no piektdienas uz sestdienu devušies mežā (jo tie saņēma Florences augstmaņa Mediči vēstuli ar saucienu pēc palīdzības) un satikuši pieaugušos jeb nometnes stafu – kaut gan viņi, Vilka ziņojumā, ‘neko neatceras’ un apgalvo, ka saldi gulējuši. Vispirms bērni jūras krastā satika Leonardo da Vinči, kas meklēja savu Monu Lisu. Dodoties tālāk, bērni satika skumjo dzejdari Danti Aligjēri, kurš gribēja, lai bērni palīdz tam uzrakstīt dzejoli viņa mīļotajai meitenei. Viņa iedvesmu bija ietekmējusi lielā kņada, kuru sacēla mafijas krusttēva netīrā rūpala – izcilo itāļu gleznotāju darbu viltošana. Nemiera avots bija gan no aizsaules dzīves atgriezušies otas pavēlnieki, gan viņu gleznu tēli. Pēc Dantes apmeklējuma, izvairoties no savāda Venēcijas gondoljēra, kurš kā traks dzenājās pa jūrmalas mežiem un meklēja savu pazudušo airi, brašie ceļotāji sastapās ar da Vinči meklēto, stīvi smaidošo Džokondu un viņai blakus: līgano Venēru, kura grasījās pamest sava radītāja Sandro Botičelli gleznu. Abas dāmas vedināja bērnus steigties tālāk. Nākamā satikšanās bija ar sērās nomākto mafijas klana atraitni, kuru bēdas bija sagrauzušas tiktāl, ka viņa bija izvēlējusies dzīvot bedrē. Izdzirdējusi par bērnu vēlmi uzveikt mafijas krusttēva plānu, tumšā vientule palīdzēja viņiem, dodot padomu, ka viņam tīkot gards un sens vīns. Viņai pat atradās 1825. gada dzēriens, kuru, iepildītu glāzē, bija nepieciešams aiztransportēt galvenajam mafijas trumpim. Pirms tam gan bija jāveic aša transakcija ar lieliem naudas žūkšņiem, kuru blakus bedrē risināja mafijas uzpirktenis. Mafijas bosa acis, par spīti naktij, slēpa saulesbrilles. Tomēr piegādātā dzēriena senums un unikālā buķete (Pienenes cidoniju sula kombinācijā ar citronu un ūdeni) nelietīgā noziedznieka sirdī radīja siltas atmiņas par dzimto Itāliju un viņš salūza, nododot bērniem sevis pasūtītos viltojumus. Pavisam drīz ceļš solīja atgriešanos mājup. Kas bija tas dīvainais mūka tēls, kas reizumis parādījās gar jūrmalas krūmiem – nevienam tas vairs neinteresēja, jo laika vairs nebija daudz. Pie pirmajiem gaiļiem gleznu dvēseles būtu zudušas uz mūžiem. Tomēr katra ceļinieka apņēmība un gādība par mazāko līdzbiedru drošību sekmējās ar nokļūšanu fināla punktā: pie cēlā grāfa Mediči, kurš kopā ar bērniem neīstās gleznas veltīja ugunskura iznīcinošajām liesmām.
Šodien nometnē gāja mierīgi, rīts nez kāpēc bija vēlāks kā parasti. Lija, bet tad piepeši noskaidrojās un kļuva spiedīgi karsts. Gluži kā Itālijā, kurā laikapstākļi maina savas domas kā neizlēmīga donna trubadūra priekšā. Polārvilks un Polārlapsa pašas organizēja pērļošanas darbnīcu, gandrīz puse no nometnes dalībniekiem aizrāvās ar lomu spēles Mafija pret parlamentu spēlēšanu, Papagailis un Kāmis mācīja trakulīgo un ritmisko deju Tarantella, visapkārt dzirdamas mūzikas skaņas. Vakaru noslēdza prasmīgākās Skavendžera spēles spēlētāju apbalvošana, jubilāres Meža Kazas sumināšana un tēja ar cepumiem. Iespējams, ka nometnes teritoriju vajadzēs pamest vēlreiz...Ja tā notiks, visādā ziņā informēsim jūs.
Eņģelītis un Pingvīns
*Jaunākās ziņas (itāļu valodā)
Viens no spilgtākajiem notikumiem, kas noticis, bija operas izrāde. Bērni kopā ar Kaķi un Pingvīnu iestudēja fragmentu no slavenās Pučīni operas Manona Lesko. Pēdējā brīdī gan notika operas dīvas Kaķēna aizvietošana viņas sliktās pašsajūtas dēļ, tāpēc kopā ar Lūsi galvenajā lomā iejutās Baltā Pūce. Tāpat īpašu uzmanību un skatītāju atsaucību ieguva Čiekurs, Vienradzis un Meža Kaza. Starpbrīdī pie gardas tējas krūzes varēja dzirdēt smalki tērpušos augstākās sabiedrības dāmu un jaunskungu mazliet nenopietnās sarunas.
Kā stāsta Vilks - bērni, naktī no piektdienas uz sestdienu devušies mežā (jo tie saņēma Florences augstmaņa Mediči vēstuli ar saucienu pēc palīdzības) un satikuši pieaugušos jeb nometnes stafu – kaut gan viņi, Vilka ziņojumā, ‘neko neatceras’ un apgalvo, ka saldi gulējuši. Vispirms bērni jūras krastā satika Leonardo da Vinči, kas meklēja savu Monu Lisu. Dodoties tālāk, bērni satika skumjo dzejdari Danti Aligjēri, kurš gribēja, lai bērni palīdz tam uzrakstīt dzejoli viņa mīļotajai meitenei. Viņa iedvesmu bija ietekmējusi lielā kņada, kuru sacēla mafijas krusttēva netīrā rūpala – izcilo itāļu gleznotāju darbu viltošana. Nemiera avots bija gan no aizsaules dzīves atgriezušies otas pavēlnieki, gan viņu gleznu tēli. Pēc Dantes apmeklējuma, izvairoties no savāda Venēcijas gondoljēra, kurš kā traks dzenājās pa jūrmalas mežiem un meklēja savu pazudušo airi, brašie ceļotāji sastapās ar da Vinči meklēto, stīvi smaidošo Džokondu un viņai blakus: līgano Venēru, kura grasījās pamest sava radītāja Sandro Botičelli gleznu. Abas dāmas vedināja bērnus steigties tālāk. Nākamā satikšanās bija ar sērās nomākto mafijas klana atraitni, kuru bēdas bija sagrauzušas tiktāl, ka viņa bija izvēlējusies dzīvot bedrē. Izdzirdējusi par bērnu vēlmi uzveikt mafijas krusttēva plānu, tumšā vientule palīdzēja viņiem, dodot padomu, ka viņam tīkot gards un sens vīns. Viņai pat atradās 1825. gada dzēriens, kuru, iepildītu glāzē, bija nepieciešams aiztransportēt galvenajam mafijas trumpim. Pirms tam gan bija jāveic aša transakcija ar lieliem naudas žūkšņiem, kuru blakus bedrē risināja mafijas uzpirktenis. Mafijas bosa acis, par spīti naktij, slēpa saulesbrilles. Tomēr piegādātā dzēriena senums un unikālā buķete (Pienenes cidoniju sula kombinācijā ar citronu un ūdeni) nelietīgā noziedznieka sirdī radīja siltas atmiņas par dzimto Itāliju un viņš salūza, nododot bērniem sevis pasūtītos viltojumus. Pavisam drīz ceļš solīja atgriešanos mājup. Kas bija tas dīvainais mūka tēls, kas reizumis parādījās gar jūrmalas krūmiem – nevienam tas vairs neinteresēja, jo laika vairs nebija daudz. Pie pirmajiem gaiļiem gleznu dvēseles būtu zudušas uz mūžiem. Tomēr katra ceļinieka apņēmība un gādība par mazāko līdzbiedru drošību sekmējās ar nokļūšanu fināla punktā: pie cēlā grāfa Mediči, kurš kopā ar bērniem neīstās gleznas veltīja ugunskura iznīcinošajām liesmām.
Šodien nometnē gāja mierīgi, rīts nez kāpēc bija vēlāks kā parasti. Lija, bet tad piepeši noskaidrojās un kļuva spiedīgi karsts. Gluži kā Itālijā, kurā laikapstākļi maina savas domas kā neizlēmīga donna trubadūra priekšā. Polārvilks un Polārlapsa pašas organizēja pērļošanas darbnīcu, gandrīz puse no nometnes dalībniekiem aizrāvās ar lomu spēles Mafija pret parlamentu spēlēšanu, Papagailis un Kāmis mācīja trakulīgo un ritmisko deju Tarantella, visapkārt dzirdamas mūzikas skaņas. Vakaru noslēdza prasmīgākās Skavendžera spēles spēlētāju apbalvošana, jubilāres Meža Kazas sumināšana un tēja ar cepumiem. Iespējams, ka nometnes teritoriju vajadzēs pamest vēlreiz...Ja tā notiks, visādā ziņā informēsim jūs.
Eņģelītis un Pingvīns
*Jaunākās ziņas (itāļu valodā)