jurasvarna - Post a comment

Nometnē notiekošais pieņem arvien grandiozākus apmērus. Naktī uz sestdienu dienas aktivitāšu bagātināto bērnu miegu pārtrauca cienījamā Vārna, kura teicās atradusi pudeli ar tajā ieliktu vēstuli. Jūras krastā, kā zināms, tas ir visai biežs notikums. Tomēr šī vēstule bija pagalam īpaša, jo to bērniem bija sūtījuši labie maoru dievi. Bija noticis neiedomājamais. Debesis ar zemi gatavojās sakļauties kopā, un Vētras Dievs, uguni spļaujot, par to tikai priecājās, tupot uz lielā akmens jūras krastā. Ja debess un zeme sakļautos, valdītu mūžīgā nakts, un pār to - vētra. Nometnes dalībnieki, liels vai mazs, ar bizi vai izpūrušu ērkuli, bija vienīgā viņu cerība, jo viņus neskāra dievu burvestības. Iesākās ceļš nakts sirdī. Jau pašā ceļojuma sākumā visus krietni nobiedēja Nāves Aizgādne ar murēnas muti un teju teju sadalījušos seju, no kuras bira čiekuriem līdzīgi fragmenti. Siekalām šķiezoties, viņa drasēja starp kokiem, no tiem vienu nepamanot - un bērnu smiekli izgaisināja spocīgās sajūtas. Viņas izpalīdzes, attālās māsīcas Biedētājas arīdzan bija negantas, tomēr drosmīgos ceļiniekus viņas nespēja nobiedēt vai aizkavēt, un tie nokļuva pie Jūras Dieva, kurš uzdeva sameklēt kādu svarīgu dārgumu, kam bija jāpalīdz tālākajā ceļā. Gar koku stumbriem, sekodami labajām uguntiņām, bērni nokļuva pie maoru tautas mītiskā varoņa Maui, kurš arī nespēja pārvarēt Vētras Dieva uzliktās burvestības. Saņemot atrasto dārgumu - kāda sen izzuduša dzīvnieka žokļa kaulu (kas ļoti atgādināja kāda pazīstama koka zaru ;), Maui deva tālākās norādes un vēlēja ceļotājiem veiksmi. Nonākot pie augu un koku dieva Rango, bērni, pēc dieva aicinājuma, nodemonstrēja maoru kaujas un vienlaikus sasveicināšanās, goda izrādīšanas deju "haku", kuru tie bija redzējuši izglītojošā filmā kādā no nometnes vakariem. Ja deja būtu pietiekami drosmīga un braša, varbūt ceļinieki varētu pietuvoties Vētras Dievam un iebarot viņam Rango apvārdotu kivi augli. Tas tiešām izdevās! Dejotāju skaņās balsis pieskandināja naksnīgo pludmali, un Vētras Dievs, kaut vicināja liesmojošos poi (maoru tradicionālā žonglēšanas tehnika), pagaršodams augli, norādīja uz pēdējo ceļa punktu - kur gaidīja vēlīgais Debesu Dievs, aicinot sanākušos pacelt debesis augšup un noliekot visu savās vietās. Bet ar to neparastie notikumi nebeidzās. Svētdienas pēcpusdienā nometnes audzinātājus ķēra savāda liga - vai nu dēļ saules, vai dēļ dažādo enerģiju strāvām, kuras caurvija nometnes vietu, bet katrs no audzinātājiem sajuta sevī aborigēnu senču garu un devās mežā, kā to mēdz darīt aborigēni. Sekojot sapņu laika neredzamajām līnijām, viņi ieņēma katrs savu veidolu un novietojumu plašajos Saraiķu mežos. Bērniem atkal bija jāsteidz palīgā. Varens noslogojums, tā teikt.Tā, kas reiz bija pazīstama kā rokdarbniece un māksliniece Bizonis, nu laiskojās saulītē, šaudīja mēli un atbildēja vien tad, ja viņu uzrunāja par ķirzaku. Vāvere, kuras gādībā bija bērnu veidotā teātra izrāde par senu aborigēnu nostāstu, tupēja kokā un uzskatīja, ka viņa ir aborigēnu iniciācijas rituālu pildoša meitene (viņām, lai apstiprinātu vietu ciltī, 3 dienas jāsēž kokā, kamēr zēniem visai vienkārši izsit vienu zobu). Bērni palīdzēja meitenei ar čiekuru piegādi, lai viņa varētu atkauties no ložņājošiem meža zvēriem. Savukārt Pingvīns, geoslēpņošanas [1] darbnīcas vadītājs, sevi dēvēja par Čūsku, vijās gar piejūras priedēm, vēcināja lakatu un lika, lai ceļotāji atrod slēpni - pagalam līdzīga veida, kādus bērni mācījās pagatavot un slēpt darbnīcā. Slēpnī atradās monētiņa, kura kalpoja kā pielabināšanās krietni tālāk mītošajam Krokodilam, kurā bija redzama nepārprotama līdzība ar poi žonglēšanas darbnīcas vadītāju un teicamu muzikantu Surikātu. Izbaidīti no Krokodila ēdelības, tomēr saņēmušies un nodziedājuši pāris brašu dziesmu, atbrīvotāji saņēma tālākās norādes un dziļā meža alā sadūrās ar Dingorupuci, kurš, kaut kodīgs un savrups, lūdza bērnu palīdzību iekurināt uguni. Kam tas izdevās, kam ne - ceļotāji zina paši, katrā ziņā, nākamais punkts bija nometnes vieta. Brālīgi un izpalīdzīgi sacēluši teltis, gan lielie, gan mazie nometņotāji sapulcējās pie ugunskura,kur audzinātāju saprāts, laikam vēso vakara vēju iekustināts, tomēr atgriezās. Tika baudīti jaunās sezonas kartupeļi, uz oglēm ceptas desas, Bizoņa salasīto vīgriežu tēja un citi labumi. Pēc pāris jestrām un arī nostaļģiskām ugunskura dziesmām ceļotājus gaidīja naktsmiers. Pirmdienas rīts ausa apmācies, bet silts. Mannas biezputra ar aveņu ievārījumu no tālā ceļa nogurušās sejiņas padarīja laimīgas un iekrāsojās jaunās piedzīvojumu gaidās. Atgriežoties nometnē, brašie palīgi ķērās pie spageti un sārtās mērces (tādējādi iezīmējot nākošās nometnes ievirzi ;), un nodevās galda spēļu un rotaslietu gatavošanas pulciņiem. Tomēr, kaut kāda nojauta liek šo rindu rakstītājam pareģot, ka gaidāms vēl kas tikpat interesants un aizraujošs. Pingvīns [1] http://www.geocaching.com/