Nu, dārgie draugi, kurš izsekos latviešu filosofa domai?
"Prasība būt godīgam vienlaikus ir tiesību kategoriskais princips, kas paredz rīkoties taisnīgi, t.i., nebūt netaisnīgam. Saistībā ar vērtību nojēgumiem to var pateikt arī citādi. Taisnīgums ir beznosacījuma vērtība, taisnīgums ir pašvērtība. Pārvēršot taisnīgumu par nosacītu vērtību, tas tiek pakārtots ikreizējai politikai un iziet ārpus morāles jomas. Tātad – taisnīgums pastāv bez nosacījumiem, kaut arī ir saistīts ar pastāvošajām vērtībām. Tas nozīmē arī to, ka, pārvēršot taisnīgumu par kaut ko nosacītu, taisnīgums izgaist, tā vietā stājas dažādu netaisnību konglomerāts, ko var uztvert un izjust kā taisnību. Tas nozīmē arī to, ka taisnīgumu nedrīkst reducēt uz vēsturiski pastāvošajām tiesībām. Labākajā gadījumā tas var izvērsties tiesiskajā pozitīvismā. Tomēr visos gadījumos tiesības tiek pakārtotas politikai, noteiktai varas praksei, mašinērijai, kurā nav vietas morālei un līdz ar to – cilvēkam. Un tas nozīmē, ka sabiedrībā pastāvošās vērtības nav taisnīguma pamats vai mērs, ja vien tās nav beznosacījuma vērtības.
Būt patiesam, godīgam paredz būt taisnīgam. Taču „būt patiesam” ietver vēl šo to. Tas paredz neļauties pārvērstajām apziņas formām. Ļaušanās tām nepieļauj godīgumu, patiesumu. Tas paredz arī neļaušanos pastāvošo vērtību valdzinājumam. Šāda ļaušanās ir savalgotas eksistences nodrošināšana. Šādi nav iespējama arī brīvība. Būt patiesam nemaz nav tik vienkārši, ja vien to nereducē uz sadzīviskām banalitātēm vai faktu patiesībām. Būt patiesam paredz neļauties samelstajam, ko mūsdienās var arī mērķtiecīgi producēt."
Pilns teksts: http://www.punctummagazine.lv/2014/09/1
"Prasība būt godīgam vienlaikus ir tiesību kategoriskais princips, kas paredz rīkoties taisnīgi, t.i., nebūt netaisnīgam. Saistībā ar vērtību nojēgumiem to var pateikt arī citādi. Taisnīgums ir beznosacījuma vērtība, taisnīgums ir pašvērtība. Pārvēršot taisnīgumu par nosacītu vērtību, tas tiek pakārtots ikreizējai politikai un iziet ārpus morāles jomas. Tātad – taisnīgums pastāv bez nosacījumiem, kaut arī ir saistīts ar pastāvošajām vērtībām. Tas nozīmē arī to, ka, pārvēršot taisnīgumu par kaut ko nosacītu, taisnīgums izgaist, tā vietā stājas dažādu netaisnību konglomerāts, ko var uztvert un izjust kā taisnību. Tas nozīmē arī to, ka taisnīgumu nedrīkst reducēt uz vēsturiski pastāvošajām tiesībām. Labākajā gadījumā tas var izvērsties tiesiskajā pozitīvismā. Tomēr visos gadījumos tiesības tiek pakārtotas politikai, noteiktai varas praksei, mašinērijai, kurā nav vietas morālei un līdz ar to – cilvēkam. Un tas nozīmē, ka sabiedrībā pastāvošās vērtības nav taisnīguma pamats vai mērs, ja vien tās nav beznosacījuma vērtības.
Būt patiesam, godīgam paredz būt taisnīgam. Taču „būt patiesam” ietver vēl šo to. Tas paredz neļauties pārvērstajām apziņas formām. Ļaušanās tām nepieļauj godīgumu, patiesumu. Tas paredz arī neļaušanos pastāvošo vērtību valdzinājumam. Šāda ļaušanās ir savalgotas eksistences nodrošināšana. Šādi nav iespējama arī brīvība. Būt patiesam nemaz nav tik vienkārši, ja vien to nereducē uz sadzīviskām banalitātēm vai faktu patiesībām. Būt patiesam paredz neļauties samelstajam, ko mūsdienās var arī mērķtiecīgi producēt."
Pilns teksts: http://www.punctummagazine.lv/2014/09/1
3 raksta | ir doma