Tikai nupat atjautu, tajās reizēs, kad man spieda deklamēt kaut ko pie ziemassvētku koka, vajadzēja nākt klajā ar, piemēram, šo:

Pār Tālove tumšem silem
Nakts pelēkas paltras klāj
Pār tumšām egļu špičēm
Visāda koļera jāj

Šlāf Miervald’s iekš savem tahtem
Šlāf viņa goje pulks
Šlāf Vaidelots ar sargem
Šlāf jevreju valodas tulks

Tik augstākās egles špicē
Vien’ trompetist nomodā.
Tas lūr caur Ceis binokl’ stiklem
Gan tuve gan tālumā

Te pēkšņi tam liekas
Ka lejā sōļ čab,
Un ieroč tais brismīg trobel
Un zirgem zōb klab.

“Šurp trompet, kāpt zemē!
Tu glābti sev dzīvību!
Mēs dot tev funfcik rubel gold
Und brīvību!”

“Man god ir man taut,
Kad tā stāv iekš man bōd,
Un kas šaustīt un postīt to grib,
Di kāken lai iet uz to pōd!”

Un trompets pūš cik spēka,
Ar bultu iekš pēcpusi mirst,
Un mirdams tas naidnieku sūta:
“Pašļi jūs visi…”