Kādā ziņā "muļķības"? Tas ko tu raksti ir tas, ko mēs domājam par to visu. Bet tur jau tā lieta, ka mērījumi liecina par kaut ko pilnīgi pretēju. Ir veikti vismaz 4 šādi pētījumi, kad vairāku gadu laikā tiek izjautāti pāri, kā viņi jūtas, t.i., cik ļoti apmierināti ar dzīvi, laimīgi utt. konkrētajā dzīves momentā. Un visi uzrāda vienādu līkni - tā nokrīt uz leju ar pirmā bērna piedzimšanu un nonāk apmēram tajā pašā punktā, kur bija sākumā pēc tam, kad bērni uzsāk patstāvīgu dzīvi. (Būtu pie rokas skaneris, tad es varētu ieskanēt grafiku.) Un izskaidrojums, kāpēc mēs domājam citādi ir apmēram tāds, ka tad, kad tev ir bērns(i) tu kaut kādā nozīmē fokusē uzmanību uz pozitīviem aspektiem, bet visas klapatas izslīd no uzmanības fokusa. Turklāt vēl jau arī ir grūti dotā brīža sajūtas un apmierinājumu ar dzīvi salīdzināt ar to, kāds bija pirms bērna(u) piedzimšanas.
Interesanti ir arī tas, ka šeit parādās atšķirības starp dzimumiem:
"Interestingly, this pattern of satisfaction over life cycle describes women (who are usually the primary caretakers of children) better than men. Careful studies of how women fell as they go about their daily activities show that they are less happy when taking care of their children than when eating, exercising, shopping, napping, or watching television. Indeed, looking after kids appears to be only slightly more pleasant than doing housework" D. Gilbert. Stumbling on Happiness. - 2007: 221.