čau, siena

8/2/06 08:27 pm
iesviedīšu jums, manas pērļu vistiņas, vēl vienu sauju Zoščenko, kauns tā vienam sēdēt un rēkt skaļā balsī, tīrs viedoklis man par šo rēkšanu vēl nav izkristalizējies, bet tas nu tā, nav prioritāte

Un es, par piemēru, četrdesmit gadus neesmu atpūties. Kā divu gadu vecuma stājos uz strīpas, tā esmu strādājis bez atpūtas un atelpas.
Un, ja runājam par svētdienām un svētku dienām, tad kad nu tā par atpūtu? Paši zināt: te maķenīt jāiedzer, te atdzenas viesi, te dīvānam jāpielīmē kāja. Vai nu vidusmēra cilvēkam pasaulē mazums darīšanu! Arī sieva, rau, citreiz sāk izteikt pretenzijas. Kas nu tā par atpūtu?
Bet šovasar traki sagribējās atpūsties. Galvenais iemesls, ka visi citi atpūšas. Vaņoša Jegorovs, par piemēru, bija aizbraucis uz Krimu. Pārbrauca, melns kā moris. Arī svarā stipri pieņēmies... Petruha Jaičkins atkal atpūšas Kaukāzā. Miša Bočkovs bija aizlaidis uz savu sādžu. Vareni pavadījis divas nedēļas. Par kaut ko viņu tur pat piekāvuši. Pārbrauca mājās – vairs ne pazīt. Ģīmja bilde satūkusi uz labo pusi gluži greiza.
Vispār, redzu, visi atpūšas, un visi atkopjas, tikai es vien neatpūšos.
Tad nu šovasar atbraucu arī. “Neesmu tak vista,” domāju. “Uz Krimu nav nekādas patikas braukt. Visādas peldbiksītes pērkot vien, var izputēt,” es spriedu. “Braukšu kaut kur tuvāk.”
Aizbraucu. Uz atpūtas namu.
Viss tur bija lieliski un simpātiski. Gan attieksme uzmanīga. Gan ēdiens trekns.
Un tūliņ pēc atbraukšanas nosvēra uz svariem. Pēc jaunās metriskās sistēmas. Arī krūtis mērīja. Un augumu.
- Vajag uzbaroties, - šie saka.
- Gribētos gan, - es saku, - maķenīt svarā pieņemties. Augums jau nu, - saku, - vilks viņu rāvis! Lai paliek, kāds bijis. Bet drusciņ pieņemties svarā nenāktu par ļaunu. Neesmu tak vista, pilsoni feldšer, - es saku.
Feldšeris atbild:
- Svarā pieņemties – to var. Svara mums nav žēl. Raujiet tik vaļā!
Sāku atpūsties. Un tūliņ, vai zināt, atklājās pavisam velnišķīga garlaicība. Nav nekā, ko darīt – tīrais negals! Gan ēdiens trekns, gan aprūpēšana laba, arī uz svariem sver, bet garlaicība tik un tā briesmīga.
No rīta, par piemēru, piecelies, apskalo ģīmi, piekrauj māgu un liecies uz sāniem. Ja nav patikas gulēt – sēdi. Negribas sēdēt – ej staigāt. Bet, sakiet, aiz kam lai bez kādas jēgas staigā? Tā bez jēgas staigāt man nepatīk. Četrdesmit gados neesmu tādu paradumu iemantojis.
Vienu dienu tā nostaigāju – gribēju braukt atpakaļ. Bet, paldies dievam, satiku dārzā savējos puišus, kas arī atpūtās.
Šie sēž pļaviņā un blēņojas ar kārtīm.
- Vai uz “durakiem” raujat? – es apvaicājos.
- Tieši tā, - šie atbild, - uz “durakiem”. Bet var, sak, pāriet arī uz acīti. Salaist uz skanošo. Sēdies klāt, cienījamais biedri! Mēs raujam jau no paša rīta...
Es, zināms, sēdos arī.
Trumpojām līdz vakariņām. Tad pēc vakariņām vēl mazliet. Un no rīta tā paagrāk. Un tā tas mums gāja katru dienu. Skaties – dienas paiet nemanot. Par garlaicību nav ko runāt, nav pat vaļas ģīmi nomazgāt vai iedzert kafiju.
Divas nedēļas paskrēja kā jauks sapnis. Atpūtos miesīgi un garīgi, var teikt, par visiem četrdesmit gadiem.
Un, ja svarā mazliet nokritos, tad tā ir atgūstama manta. Svarā var pieņemties arī strādājot. Bet augums, paldies dievam, palicis tas pats agrākais. Tikai mazu nieciņu samazinājies. Feldšeris saka – no sēdoša dzīves veida.