čau, siena

7/29/06 01:44 am
Guļu es vēl viesenē uz sofā un dzeguze sienas pulkstenī vēl nav izklepojusi pusē deviņus, kad tai pašā viesenē ienesas mans vecais ar darba biedreni Raju. Rokā alus četrīšpaka un abi stūrē virtuves virzienā. Palagā satinies aizklumpačoju līdz kambarim apģērbties, kad vecais jau sauc – vai, es negribot līdz jūrai aizlaist, pašam negriboties stūrēt, bet esot ģēlas, un es varētu pabraukt un jūrā pabradāt, kamēr šamie ģēlas kārto. Braucējs no manis kā alnis. Acis aizlipušas, un ilgajā ceļā paklāja kāpās uz kambari esmu jau paspējis vadu svecē iemērkt. Istabā ieplūst tik jaukā, smeldzīgā izolācijas smarža, kas sajaucoties ar mikrenē sprāgstošā siera popkorna smaržu, veido nāvējošu smakas kokteili. Par valdzinošo piedāvājumu pasakos, bet atsakos. Nepaiet ne divi stundas, kad vecais ir atpakaļ. No sandales laukā rēgojas salms un mašīnas salons arī tāds, itin kā pieci jāņabērni būtu tajā braukuši. Smiltis jau birst pa visiem galiem, bet nu šitādi razbainieki, - es vēl pie sevis nodomāju, - sataisīja divas tūtes ar popkornu un aizbrauca pa siena gubām tusēties vecūksnis ar koļegu. Bet tāds nu ir tas darbs laukos – pāris soļu no miesta centra, un zeķēs iezogas smiltis, apakšbiksēs - ērces un sandalēs – salmi. Vakarā sēžot točā kādās garlaicīgās viesībās izlasīju tematiski atbilstošu stāstu, kas bija kā sandale uz acs šīs dienas notikumam. Tā kā lapu no nodriskātās grāmatiņas nekrietni izrāvu kā kompensāciju par piededzināto šašliku, bet ciemos uz šo toču noteikti iešu vēl, tad, lūk - esmu gatavs dalīties savā priekā.

Zināms, visi jau nevar dzīvot galvaspilsētās. Daži cilvēciņi, piemēram, gluži vienkārši dzīvo stacijā “Zvejnieku ciemats”.
Visādu ērtību šai stacijā, protams, būs mazāk nekā galvaspilsētā. Tur nav, teiksim, prospektu. Izgājis no stacijas, šķin tikai prom pa gulšņiem. Bet, ja pa gulšņiem nevēlies, - sēdi visu mūžu stacijā.
Kāds mūsu paziņa, “Zvejnieku ciemata” pastāvīgs iedzīvotājs, reiz neizturēja un devās pastaigāties. Bet tas bija vēl pavasarī.
Tā nu viņš izgāja no stacijas un soļoja prom pa gulšņiem. Tas bija pavasarī. Aprīlī. Pirms pašām Lieldienām.
Iet mūsu paziņa pa gulšņiem. Bet, vai nu nezināms, kas gulšņi par ceļu. Turklāt vēl pavasara šķīdonis, peļķes. Skaidri jāteic – nogriezties sānis nav vēlams, var iestigt. Jo ir pavasaris. Dabā viss kūst. Šķīst.
Tā nu mūsu paziņa soļo gar līniju. Soļo un par kaut ko aizsapņojas. Bet bija, kā jau teicu, pavasaris. Pēc Lieldienām. Aprīļa beigas. Laidelējas putniņi. Čivina visās malās. Gaiss tāds kā gluži neprātīgs.
Rau, soļo, vai zināt, mūsu paziņa un prāto, ka putniņiem, tā sacīt, nekas nekait tur augšā čivināt, bet, ja palaistu tādu putniņu pa gulšņiem, dziesma būtu ciet kā likts.
Redz, tā viņš nodomāja un tobrīd neviļus paspēra soli sānis. Bet tas notika, jāteic, vēl pavasarī. Pa Lieldienām. Visur slapjš.
Paspēra mūsu paziņa soli sānis, iegrūda kāju bedrē, un tā līdz ceļgalam iegrima ūdenī.
Izvilka kāju no ūdens. Kļuva bāls.
“Labi vēl,” viņš domā, “ka eju bez jaunkundzes. Bijusi līdzi jaunkundze – tad gan būtu kauns. Kāja, maita, slapja. Pil vien, apakšbiksēm saites atraisījušās. Tās karājas. Zābaki otro gadu nav spodrināti. Purns baigs. Šito kaunu!”
Mūsu paziņa briesmīgi noskaitās.
“Ak tad tā!” viņš domā. “Dobuļi ar ūdeni? Uz valsts celtniecības ceļiem. Lai gulšņi pūst kopā? Un cilvēki lai krīt iekšā? Tā arī uzrakstīsim.”
Pārnāca mūsu paziņa mājās. Noāva kājas. Un noāvies sāka rakstīt.
Uzrakstīja nelielu atmaskojošu rakstiņu. Un nosūtīja to “Sarkanajai avīzei”. Tā sakot, iedams garām un tā tālāk, uz celtniecības ceļiem iekritu ūdenī, un iespējams, ka gulšņi pūst kopā...
Šo rakstiņu iespieda aprīļa beigās.
Un tad nu visā savā šausminošajā ātrumā sāka risināties galveni notikumi.
Kamēr šo rakstiņu lasīja, kamēr pārvaldē apsprieda un kamēr izveidoja komisiju, pagāja četrpadsmit gadu.
Tik daudz jau, zināms, nepagāja. Bet tagad ir vētrainais pārejas laiks. Katru dienu var uzskatīt par gadu.
Vārdu sakot, jūlija sākumā komisija izbrauca uz staciju “Zvejnieku ciemats” pārbaudīt dzelzceļu.
Atbrauca. Redz – skaidri meli. Nekāda ūdens nav. Gluži otrādi – visur putekļi. Karsts. Un sauss kā Sahārā.
Komisija klusībā rūgti pavīpsnāja, sak, redz, cik veikli cilvēki prot melot, un aizbrauca.
Jūlija sākumā avīzē parādījās atsaukums. Sak, tīrie meli un izdomas. Un vispār, tā teikt, nekāda ūdens stacijā nebija. Pat ne karafē.
Un pārvaldē vēl tagad ir pārliecināti, ka mūsu paziņa samelojies.
Lai domā vien! Paštaisnība dzīvi dara vieglāku.