čau, siena

7/11/06 12:18 am
labi, tad es arī pie viena, pilnmēnesim par godu, mazliet pagruzīšos, pa ilgiem laikiem, redziet, man brīžiem ir sajūta, ka es arvien vairāk atvirzos no visa, pilnīgs bēgums bez kāda paisuma, aizeju arvien tālāk prom no visa, distancējos, nezinu, pilnīgi tā kā aizeju ciet, pametu, aizbraucu, no visa pēc kārtas, pa vienam vien, no cilvēkiem un lietām, un mantām un vietām, un tur, dies pas, ir atšķirība, vai tu aizbēdz uz malaiziju un sāc jaunu dzīvi, un iepazīsti cunami sekas kaut vai, vai aizbēdz prom no cilvēkiem un izbeidz veco dzīvi, un, dies pas, neko nevēlies vairs iepazīt, pēc gadiem es noteikti varētu būt viens no tiem dīvainajiem vīriem, kas zina visu par stirnu pēdām un dzīvo viensētā vienatnē kaut kur nost no visiem, un runāt ar sevi un sienām, ā, vienīgi elektrība man būs, elektrību es mīlu, lai gan es it kā kaut kur esmu, bet es tā kā tas amerikāņu psihs, es tīru seju, es kopju savu ķermeni, es runāju, es tusēju, nē, es tiešām reāli tusēju, man pat ir pārpildīta telefongrāmatiņa mobilajā, bet manis nav, nav vispār tāda manis, man grūti pateikt, vai ir vispār, kāds, kas mani tiešām pazīst, ā, divi varbūt ir gan, neskaitot bičiņu, bet es jūtu, ka es distancējos arī no tiem diviem, tāda, lūk, būs mana pilnmēness tēma, neesmu cietējs, ne sevis žēlotājs, bet esmu iejuties psiha lomā šovakar, no kā man tas ir pielipis, es par to slepus tīksminos un ciešu vienlaikus, un ko no sevis iztēlosies Tu šovakar, par ko Tu varētu ciest, par ko mēs Tevi žēlosim, ko, izdomāsim kaut ko, davaj, nu, paspēlēsimies, pārāk karsts, lai gulētu, a pad utrom mi kak djetji papadjomsja v etji setji, pariki i smeshnije kosi, snjimi vsjo i vsje vaprosi, a mi guljajem - mi krutije