čau, siena

7/7/06 11:08 pm
ieņurkoju vakarā piemājas dīķī, izniru laukā, ieraudzīju priedi un atcerējos vienu radinieku, kurš savulaik bij iebāzts kurķī par to, ka kāpu priedes ap privātmāju bij malkā sacirtis, viņš pats to uzskatīja par savu personīgo piemājas dārziņu, ja par ikvienu cilvēku varot uzrakstīt romānu, tad par viņu varētu kopotos rakstus, tāds trešais tēva dēls pamuļķītis, bet nu allaž kaut kā ir izpēries, nu, baigais razbanieks, ko tik šis nav darījis, ij mašīnas čiņījis, ij zivis audzējis pa savai modei, tagad, protams, celtnieks - kā visa attapīgā lauku jaunatne, un pa to starpu vēl trīs puikas ir paguvis uzaudzināt, traks var palikt, apprecējās ašpadsmit gados, strādāja par taksistu un visi taksisti ap vienu skuķi ņēmās, bet šis ņēmās pirmoreiz, un skuķis pēc brīža bija stāvoklī, un tā viņi apprecējās, es arī tais kāzās biju, dejoju pie dziesmas 'mīlu mazo lulū', un tā viņi dzīvo, lai gan par to pirmo puiku no laika gala visai dzimtai ir bijušas šaubas, pārāk jau nu atšķirīga ādas krāsa, bet tas pirmais puika ir pac krutākais, sešpadsmit gadu, tumšs, garš, vijīgiem gariem matiem, un apķērīgs kā papa, cibu meitenes var sastāties rindā un es jums pa vienai randiņus aizrunāšu, ar to čuvaku jūs nepazudīsiet, tagad lekšu dīķī otrreiz, odi man neko vairs nespēj padarīt, esmu kļuvis imūns