July 29th, 2006

• 7/29/06 01:44 am
• Guļu es vēl viesenē uz sofā un dzeguze sienas pulkstenī vēl nav izklepojusi pusē deviņus, kad tai pašā viesenē ienesas mans vecais ar darba biedreni Raju. Rokā alus četrīšpaka un abi stūrē virtuves virzienā. Palagā satinies aizklumpačoju līdz kambarim apģērbties, kad vecais jau sauc – vai, es negribot līdz jūrai aizlaist, pašam negriboties stūrēt, bet esot ģēlas, un es varētu pabraukt un jūrā pabradāt, kamēr šamie ģēlas kārto. Braucējs no manis kā alnis. Acis aizlipušas, un ilgajā ceļā paklāja kāpās uz kambari esmu jau paspējis vadu svecē iemērkt. Istabā ieplūst tik jaukā, smeldzīgā izolācijas smarža, kas sajaucoties ar mikrenē sprāgstošā siera popkorna smaržu, veido nāvējošu smakas kokteili. Par valdzinošo piedāvājumu pasakos, bet atsakos. Nepaiet ne divi stundas, kad vecais ir atpakaļ. No sandales laukā rēgojas salms un mašīnas salons arī tāds, itin kā pieci jāņabērni būtu tajā braukuši. Smiltis jau birst pa visiem galiem, bet nu šitādi razbainieki, - es vēl pie sevis nodomāju, - sataisīja divas tūtes ar popkornu un aizbrauca pa siena gubām tusēties vecūksnis ar koļegu. Bet tāds nu ir tas darbs laukos – pāris soļu no miesta centra, un zeķēs iezogas smiltis, apakšbiksēs - ērces un sandalēs – salmi. Vakarā sēžot točā kādās garlaicīgās viesībās izlasīju tematiski atbilstošu stāstu, kas bija kā sandale uz acs šīs dienas notikumam. Tā kā lapu no nodriskātās grāmatiņas nekrietni izrāvu kā kompensāciju par piededzināto šašliku, bet ciemos uz šo toču noteikti iešu vēl, tad, lūk - esmu gatavs dalīties savā priekā.
  
  ( Zināms, visi jau nevar dzīvot galvaspilsētās. Daži cilvēciņi, piemēram, gluži vienkārši dzīvo stacijā “Zvejnieku ciemats”. Visādu ērtību šai stacijā, protams, būs mazāk nekā galvaspilsētā. Tur nav, teiksim, prospektu. Izgājis no stacijas, šķin tikai prom pa gulšņiem. Bet, ja pa gulšņiem nevēlies, - sēdi visu mūžu stacijā. )
• 6 piedūrāscepies, rausīt

• 7/29/06 03:42 pm
• starp citu, ja jums ausis niez nākotni izzināt, varat jautāt man, šajai nodarbei man ir labu labais genofonds, tā, piemēram, Zintas tante prot ne tikai vērt zivis, bet arī uzlikt vārdus, kā jau nopietna amata pratēja viņa arī apzinās, ka kāds cits šādus vārdus var uzlikt, kā gadījās, kā ne Martiņa, ar ko man vēl sarežģītāk izskaidrot savu radniecības pakāpi un attiecīgi mūsu radniecības nosaukumus, uzdāvināja viņai aizkarus, taču gudrā Zintas tante sajuta, ka tiem aizkariem ir uzlikti vārdi un sašķērēja tos vertikālās strēmelēs, lai dzēstu lāsta spēku, Martiņa to uzzinājusi, smējās vēderu turēdama, jo vārdi takš esot likti šķērsām, tā kā nekas nav sagriezts, ha, ha
• 3 piedūrāscepies, rausīt