čau, siena

4/30/06 06:02 pm
nesen neērti apstākļiem sagadoties, varēju trešās auss lomā noklausīties, kā pazīstama balss komplimentē manu gudrību pa telefonu, un viens no argumentiem, kas tika minēts un bieži tiek minēts, pamatojot manu prātaspēku, bija - jumts taču tādā pāķu skolā mācījās, tad es padomāju, ka mana lielākā gudrība radusies no tā, ka skola mani lika mierā un netvēra īpaši nopietni manu pretošanos jebkādiem noteikumiem, tāpēc es varēju brīvi šķirstīt mazmājiņā enciklopēdiju "Planēta", kamēr citi gatavojās kontroldarbiem, slepus piedalīties māsas "the table is brown" pēcstundās un štābā zem tiltiņa "Pasaules bērnus" laist cauri vēnām, pārsvarā es gandrīz visam obligātajam biju par slinku un stūrgalvīgu, reizēm gan sagādāju arī pa pārsteigumam, devītajā klasē uzvarēju kaut kādā domrakstu konkursā (vainīga - pirmā mīlestība), vienpadsmitajā uzvarēju matenes olimpiādē (tomēr izrādījās nelaimīga) un vienreiz gadījās pat 100 m noskriet visātrāk (sekundes garums ir atkarīgs no tā, kurā pusē tualetes durvīm tu atrodies), to nu neviens nebija gaidījis, bet tam bija drīzāk vipendrona nozīme, uzvelc oktobra beigās īsos šortus un sasmīdini konkurenci pie starta, uzvara būs tava, īstās dzīvesgudrības es smēlos mazmājiņā, pārlasot un pārdomājot "Dadža" lapas, nemaz nestrīdēšos ar sevi - nav jau svarīgi, ko lasi, būtiski ir, kā tu lasi, pusaizmidzis pie galda vai koncentrējies, piepūlē stenot un plaši ieplestām acīm havajā, tas arī par centra un pāķu skolām, līdzībās runājot