Pag, māja jau nav vienīgais mans mērķis. Līdz ar to, ja es to piepildu, paliek jau arī pārējie, citās jomās.
& es nepieļauju iespēju, ka nebūs :) & brīnumiem arī neticu.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Nezinu, kaut kas notika, Tavi teksti neļaujas komentēties...
Negribu teikt to - kad mēs augām...:))
bet
Kad man bija 25, likās, ka viss būs, viss notiks, viss arī notika - tā raiti un bez īpašiem sarežģījumiem, biju daudz ambiciozāka, prasīgāka pret sevi un citiem, zināju, ko gribu un uz kaut ko arī it kā virzījos. Pirms gadiem diviem iestājās apjukums un pazuda pat lielie un pirms tam fundamentāli šķitušie ceļa orientieri...
Tagad tikai mulstu... un neko negribu... nu neko tādu, kas man varētu būt pēc desmit gadiem...
Tādēļ jau arī te plosos, jo nesaprotu, kādēļ tā noticis un vai tā ir tikai man, vai tas kaut kāds vispārzināms pārejas vecuma blakusprodukts - mulsums par lielajiem dzīves mērķiem...
Vajadzēja visu sadabūt jau līdz tiem sasodītajiem trīsdesmit, tagad varētu kustināt kāju pirkstus rāmā ritmā un perināt jaunus plāniņus, nevis mulst par veco plānu zudību un neatbisltību šibrīža situācijai...

(Reply to this) (Parent)