Līdz reizei... man arī patīk - dienām, nedēļām, mēnešiem - vienai, brīvai un nepiesietai - var satikt tikai tos cilvēkus, kurus tiešām gribas satikt... un kat tīk...
bet tad pienāk brīdis, kad izmisīgi gribas, lai kāds tevi meklē, ilgojas, neguļ naktis un ... lai kādam tevis vajag vairāk nekā man šo kādu...

(Reply to this) (Parent) (Thread)

tādām reizēm noder pasīvie mīļākie.
tādi, pie kuriem iegāzties visneidomājamākajos brīžos un kuri tev uzceps šokolāde kūku, uzrīkos karstvīnu un ap pus trijiem nakī dzenāsies pa rīgu, meklējot ķiršu tabaku.
un beigu beigās samīļos, bet nelīdīs aiz krūštura.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

kādreiz jau uz līdzīgu teikstu atbildēju - tas tā pat kā ar cukura aizvietotāju - saldi, bet pirkstiņi nelīp;))

(Reply to this) (Parent) (Thread)

bet/tomēr/un
dažubrīd labāk ir, ja tā kafija ir pārsaldināta. nevis nav nemaz.

(Reply to this) (Parent)

jā, & briesmīgākais ir tad, ja tev vajag nevis vienkārši kādu, bet Kādu.

(Reply to this) (Parent)

no kurienes lepnā pārliecība, ka tu esi kaut kā vērta?

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Es jau nesaku, ka kādam jāvada laiks ar mani, jo es dikti vērtīga padevusies;) nē, jel! Un zinu, ka patiesībā kaut kā vērta es esmu pati sev, nu, ja tā labi padomā, varbūt vēl kādam 1,5 cilvēkam:(
matemātika nav diezin ko man par labu:((
Taču pati savās acīs gan esmu visnotaļ vērtīga un kādreiz labprāt ar sevi iedzertu kādu mēriņu un papļāpātu par dzīves jēgu (nevienam nesaki, bet tā arī mēdzu darīt;))

(Reply to this) (Parent)