Gadās man arī tā... Visnotaļ bieži pie tam.

(Reply to this) (Thread)

Kādreiz, kad jauna un dumja biju;), domāju, ka tā ir pirmā pašpietiekamības pazīme. Tagad sāk šķist, ka tik labi nemaz arī nav.
Nevar jau teikt, ka man baigās parsības būtu izaugušas..., bet kaut kā kļūst žēl laika, kaut kā sāk apnikt bezjēgas jautrošanās vai sirdi plosošas žēlabas (gan pašas, gan svešas), kas parasti ir neizbēgama draugu pulkā pavadītā laika sastāvdaļa. Tajā pašā laikā - nav jau nekā diži gudra, skaista, sprauna un jauna, ko ieekonomētajā laikā sadarīt...

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Cilvēks ir sabiedrisks dzīvnieks. Tieksme pēc citu cilvēku sabiedrības viņam ir pašsaprotama; ja tādas tieksmes nav, tad var runāt pat par zināma veida novirzi. Arī vientuļnieki lielākoties grib sabiedrību, tikai viņu uzskati ir tā iegrozīti, ka viņi sevī šo vēlmi apspiež. Tur var būt dažādi motīvi - kaut vai reliģiskie, piemēram.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

tā, tā, tā, kādi varētu būt mani motīvi? Nezinu, laikam jau lielākais motīvs, lai atteiktos no tikšanās ar cilvēkiem, ir slinkums - uzklausīt, dzirdēt, priecāties un bēdāties līdzi... man ir slinka dvēsele un kūtrs prāts:(((

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Manuprāt, tu sevi nepelnīti noniecini. Tev droši vien ir rudens depresija. :)

(Reply to this) (Parent) (Thread)

tas ar no slinkuma;))

(Reply to this) (Parent)