|
October 19th, 2005
12:18 am Ziemas man nekad nav patikušas. Tas ir tukšais laiks – caurums zeķē. Ir jau, protams, skaisti, kad sērsna tik bieza un gluda, ka irbes, ejot no kalniņa, aizslīd virpuļiem, un tad vakaros pa kluso nāk uz lielo šķūni vakariņās – Tēvs viņām paber graudus vai maizīti atstāj, un no rīta priecājas par aso nadziņu zīmējumu sniega putekļos. Patīk pirmā atkušņa dūmaka, patīk tie dūmu diegi, ar ko mājas debesīm piesien. Bet lielākā daļa dienu ir drūmas. Arī tad, kad saule tik spoža, ka acis sāp, arī tad, kad snieg tās lielās lipīgas pikas, ko tik viegli ieelpot, arī tad. Ziema ir žēluma laiks – žēl pilsētas sāļās žļurkstoņas saēsto zābaku, žēl krītošo un sadragāšanai nolemto lāsteku, žēl zaķu un žēl apgrauzto ābeļu.
|
Comments:
Vēl jau ziema nav pienākusi. :) Man tā arī nepatīk, bet, kad būs pirmais sniegs, iesviedīšu savā žurnālā haikas par attiecīgo tēmu.
žēl sevis kam nekad nav ziemas mēteļa un zābaku, jo riebjas tuntulēties |
|
|
Sviesta Ciba |