|
|
|
December 15th, 2005
10:44 am
Pēc savas laiskās "slimošanas" šodien devos uz darbu un sapratu, kur manas dzīves LIELĀ problēma - man nav mērķa, nekāda.
Bija mērķi dažādi - nesadusmot vecākus un būt labam bērnam, pieklājīgi beigt skolu un kaut kur nebūt iestāties; pabeigt augstskolu un tad to sasodīto maģistrantūru; dabūt darbu un izsisties uz augšu; nomainīt darbu un izsisties uz augšu; nomainīt darbu un pierādīt iepriekšējam darba devējam, sev un esošajam darba devējam, ka ir man potenciāls un spēju es izsisties uz augšu...
Nu, izsitos - kaut kas sanāca, kaut kas ne, bet - kam tas vispār vajadzīgs, ko? Izrādījās, ka man ne - ne nu man vajag amatu (tikai lieka atbildība un galvassāpes), ne iespēju bīdīt lietas (nav man tās globālās domāšanas un riska novērtēšanas talanta), ne kādam kaut ko pierādīt. Ir zudusi motivācija pat no gultas izrausties un zobus tīrīt, par mājas sakopšanu vai došanos uz darbu pat nerunājot.
|
10:54 am - gaušnās nr. 2.
Vēl sapratu, ka esmu īsts padomju sistēmas produkts - man vajag piecgades plānu un gaišās nākotnes vīziju, lai vispār kaut ko darītu. Un te nav runa par ēzeļa vēlmi sekot niecīgam burkānam, kas nemitīgi attālinās, ne. Man vajag kā bērnam - pamācīsies ceturksni - brīvdienas, pusgadu - liecība (parasti man tā liecība bija visnotaļ laba) un garas brīvdienas, un dāvanas; pamācīsies vēl drusku - atkal brīvdienas, bet, ja godam izturēsi visu mācību gadu - lafa - trīs mēneši brīvības (protams, nu nebija jau tik saulaini, ka drīkstēju nedarīt neko). Bija tie skaidrie nogriežņi, bija saredzami un visnotaļ sasniedzami mērķi, bet tagad... Neesmu es tik gudra vai viltīga, lai tos mērķus pati sev noformulētu, bet galvenais, lai spētu tiem noticēt.
|
11:00 am - gaušanās nr. 3.
Man vajag ārējo motivāciju, jo iekšējās nav - visas rezerves izsmeltas!
|
11:01 am - gaušnās nr. 4.
Un kam tas vispār vajadzīgs??? Tā mana dzīvošana? Man nu toč - nē!
|
11:29 am - gaušanās nr. 5., ja nesajaucu
Ja tevi nemīl neviens, tad jau ar nav par ko mīlēt...
/mana māsa/
|
11:55 am - secinājums pēc gaušanās
Būtu es putns, sakļautu spārnus un kristu tik lejā - ja es kaija un apakšā ūdens - ļoti pat lielka iespēja, ka ne tikai nenositīšos, bet pat zivteli pusdienām dabūšu; bet, ja es kaut kāds tur zīriņš, zinies, vai dzērve un ietrāpīšu tieši Preses nama jumtā - tāda ķeska no manis vien pārti paliks.
|
08:34 pm
Tikko Panorāmā noskatījos to baisuļu saieta atreferējumu - cilvēku stulbums, neattīstība un aprobežotība ir prātam neaptverama. Nu dažreiz nepatīk man zilie, dažreiz žīdi, dažreiz valsts priekšstāvji - daudz kas man nepatīk, bet es vismaz cenšos sadzīvot un nemākties virsū ar savu taisnību. un kur vēl stulbāk - ja vairākums piekrīt, tad tas ir pareizi un tā tam būs būt...
|
09:07 pm - kad jau visi, tad es ar
1. ...es te vēl nemaz nebiju...
2. Temats - nav obligāti, bet kas tad ir obligāti?
3. par bērniem, kurus nosit un kuri nosit...
Vai viņi domā par laimi?
4. Es par Pāvestu, lai arī neesmu kristiete, tāda īsta, sēru ziņa darīja mani sērīgu - vesels laikmets ir beidzies.
5. Zīmes pilni ceļi, bet es joprojām neesmu iemācījusies tās lasīt - laiks iet, pretim un garāmbraucošie pīpina, zibina gaismas un vicina dūres, pat paver logus un kaut ko sauc, bet es nespēju tās zīmes izlasīt, nepazīstu.
6. Ja Tu zinātu, cik ļoti man žēl tā visa, kas ar mums nenotiks
7. Ir jānodzīvo trīsdesmit gadi, lai saprastu, ka dziļākajā būtībā mēs esam, nu, vismaz es, pilnīgi un galīgi vientuļi...
8. dzīve kā gaidīšanas svētki
9. Šodien Rīgā gaiss smaržoja pēc vācu mazpilsētas - klusi, mierīgi, lēni krīt lapas un tāda salda smalkmaizīšu smarža
10. Kā restaurēt sajūtas, kā atcerēties to priekšnojautas garšu, kas parādās pirms lieliem notikumiem un pārmaiņām?
11. Sirds vājums jau otro nedēļu... Laikam nāve nāk... vai lielā laime...
12. valstiski nozīmīgs kultūras pasākums
pasākums, kas nozīmīgs valsts kultūrai
valsts kultūra, kas nozīmīga, vismaz kādam
kādam kultūra maz ir nozīmīga?
|
09:32 pm
pirmie zivju pirkstiņi Latvijā - baisi pat iedomāties...
|
|
|