|
|
|
December 11th, 2005
03:50 am - prozas lasījumi
šoreiz ir dikti daudz - emociju, pārdomu, kauna, dusmu un arī, protams prieka
emocijas - Neiburgas teksts - sapratu vienu no savas dzīves lielākajām nelaimēm - esmu nēģeris, kas dzīvo tajā kleķa būdā ar palmu lapām uz grīdas vai kosmētiķe... bet izmisīgi gribas, lai arī mani uzskatītu par cilvēku
pārdomas - Neiburgas teksts - nepietiek vēlēties būt baltajam kolonizātoram... "vecai" naudai ir vara, šarms un īpašas tiesības... viss atkarīgs no tā, ar ko salīdzina - ar nēģeriem vai patiesiem "vecās" naudas saimniekiem...
bēdu - Helēna - man patiesi žēl, ka redzēju, cik zemu spēj krist pat visnotaļ gudri un izglītoti cilvēki
dusmu - pašai uz sevi, ka Helēnas runas laikā nelēcu kājās un nekliedzu - karalis ir pliks!
prieka - labi, ka biju un redzēju! Ir un kādu laiku vēl būs daudz par ko domāt
|
03:56 am - Prozas lasījumi 2.
Vai cilvēki tiešām neapzinās, ka rīkojas negodīgi? Vai dara to apzināti? Vai viņiem nepaliek kauns un, ja paliek, kādēļ viņi tik un tā to dara?
Vai lišķība ir pašsaprotama kādas slēgtas kopienas uzvedības norma? Vai par gaumi tiešām nestrīdas, vai arī šim strīdam nepieciešama pārāk liela erudīcija?
Vai ir kādi objektīvi teksta vērtēšanas kritēriji, vai arī viss balstās uz spēju argumentēti pierādīt "patīk nepatīk" teorēmu?
|
04:16 am
Vai Sniegbaltītes drīks kādreiz nebūt šķīstas, tīras un pareizas?
|
04:18 am
Zivis pūst no galvas. Kādā dzīves situācijā man nākas tēlot galvu... Nesanāk.. Laikam smaka jau izplatījusies dikti tālu... To pamanījuši pat ļoti tāli kaimiņi, kas dzīvo lielajā mājā:(
|
04:20 am
Man visu laiku no kāda vai kāda dēļ ir kauns. Un nepārtraukti gribas atvainoties. Tā laikam ir slimība, kāda "psihiska nesakārtotība"
|
04:23 am - Joprojām prozas lasījumi
Vai cilvēka viedoklis ir vērtība? Neatkarīgi no šī viedokļa paudēja izglītības, stāvokļa sabiedrībā?
|
04:43 am
par daudz emociju, par maz veselā saprāta
|
07:06 pm - bērnības atmiņas 1
Man bija kādi gadi četri, ne vairāk. Spēlējos es smilšu kastē - vārīju zupu un klāju svētku galdu. Pieaugušie sēdēja turpat pie mājas un runāja par to, kā dzīve aiziet, kā diena nāk pēc dienas un cik žēl, ka tās labās lietas, kas ar cilvēku notiek, mēdz tik ātri pazust no atmiņas. Es gan biju pārliecināta, ka neko nevar aizmirst, ja vien īpāši negrib aizmirst. Un vēl nodomāju, ka es gan neaizmirsīšu nevienu dienu no savas dzīves. Šķiet, ka vairākas dienas pēc tam vēl mēģināju katru sīkumu atcerēties...
Aizmirsu, protams, lielāko daļu. Bet to vienu saulaino dienu ar lielo apņemšanos atcerēties - to gan ne.
|
11:56 pm
Patīk man daži cilvēki - tādi gudri un stipri. Vispār gudri cilvēki vienmēr ir skaisti. Tātad man patīk skaisti cilvēki - tieši tā pat, kā visiem
|
|
|
|
|
|
Sviesta Ciba |