|
|
|
November 21st, 2005
09:22 pm
Tā, man vajadzīgs cibas psiholoģiskās palīdzības kurss. Nu kaut vai tik daudz, kā izstāstīt, kas notiek...
Tātad - man ir baisi kolēģi - dienas laikā un darba ritmā it kā jau nekas, nav tik traki, bet vakarā, it sevišķi, ja kādas svinības ar kādu nelielu vai palielu alkohola devu...
kadrs 1.
Klementīne - cilvēks ar ārprāta ambīcijām, viduvēju talantu un reālu slinkumu, kas pārliecināts, ka viņai viss pienākas tikai tādēļ, ka viņa ir. Viņa ir gatava līst bez ziepēm, lai tikai dabūtu stāvokli - neko nedaru, algu saņemu, i visi vēl priecājas, ka var manā vietā pastrādāt... Ja es nebūtu viņas tiešā priekšniece (nu riebjas man tas vārds, riebjas! ticiet, bez lišķības un pozas tas teikts! bet citu apzīmējumu šobrīd meklēt nav spēka), man būtu nospļauties, bet tagad - dillleeeeeeemmmmmmmmmmmmaaaaaaa - i ko man ar to meitieti darīt?!?! Pirms pāris nedēļām viņa veselu divu stundu garumā klāstīja savu viedokli par manu neprofesionalitāti, nespēju izveidot komandu un sadalīt pienākumus..., tomēr nepiemirstot tajā visā ievirpināt - ak, ak, ak, cik tu labiņa, mīļiņa, jauciņa, gudriņa, cik ļoti gribu, lai tev viss labi... un lai tu man algu pieliec un pasludini, ka drīkstu neko nedarīt, i visiem citiem uz galvas likt... No manas puses cerētās reakcijas nebija - tagad viņa, maita, mēģina dikti ielīst/pielīst un iepatikties lielajam bosam - tipa - būs stipra aizmugure... Nu maita, ko citu lai saku?!? Kā sadzeras, tā sāk stāstīt, cik ļoti precēties grib, i ka neviens neprec...
kadrs 2.
Izodors - krāpj savu sievu, turkāt tik stulbi, ka vemt gribas - visi visu zina, bet viņš tēlo baigo kavalieri... Kaut kā man tomēr tas nepatīkās...
kadrs 3.
Anatols - šķiras no sievas un, kā iedzer, tā sāk visādas glupības stāstīt, i tēlot no sevis kaut ko īsti pat nevar saprast ko...
Visu šo kadru apvienojums - jēleklības, preteklības un vesela cilvēcisko attiecību dizasteru kakafonija - piekusu, pieriebās... un pasūtīt viņus visus arī nemaz nav tik viegli - kopā jāstrādā tik un tā...
Piedodiet, baigi gari:(
|
09:56 pm
Ja jau sāku, turpināšu, pažēlošos vēl drusku
Ir man viena nelaime - lieku visu uz vienas kārts - pieķeros kaut kam vai kādam, un tad uz visu klapi, un nekas vairs pāri nepaliek, un kādā brīdī saprotu, ka nebija tā vērts, ka nevajadzēja, ka laiks zaudēts, ka cīņa galā, bet es nemaz arī neesmu uzvarētāja vai vismaz nejūtos...:(((
|
09:58 pm
Bija arī kaut kas labs, lai arī tas bija vakar.
Braucu es no laukiem (nu drusku nemazgātiem matiem, drusku aplupušiem nagiem, drusku kaķīšu saskrāpētām rokām, drusku sagurusi;)), bet braucu jau kā vienmēr - daži desmiti kilometru pāri atļautajam (atzīstos, piemīt man tāds grēks:( ). Un pēkšņi - man pretim braucošā mašīna pārvēršas līdz nepazīšanai - kaut kādas zilas uguntiņas, kaut kā strauji bremzē, kaut kā sparīgi no mašīnas lec vīrs zaļā spožā kostīmā un tirina strīpainu kociņu... un saprotu - klāt esam... Bet puiši policisti drusku par mani sasmēja, drusku nokaunināja, i drusku uzrakstīja brīdinājumu - bez soda, bez punktiem - profilaksei, tā sakot;)))
|
10:21 pm
Diena. Kultūras Diena. 1987. Pauls Bankovskis. Manas pubertātes laiks. Uz dažām minūtēm noķertas jau aizmirstās sajūtas - laikam tāda ir tā "dzīvā vēsture"
|
11:06 pm
tante Dāvidšovā stāsta, kā es pēc nāves baigajā ātrumā iešu cauri sienām... Un šitā beibe kādam lasa lekcijas psiholoģijā...
|
11:19 pm
tas babulis Dāvidšovā piesauc Ričardu Bahu - ej nost, man šis teksts kā bībele bija sešpadsmit gadu vecumā, tas bija sen... Bet te - lektore/psiholoģe... Labi vēl, ka Paulīti Koelju nepiesauca;)))))))
|
|
|