|
June 14th, 2005
09:07 pm Nekad nebūtu domājusi ka kāda cilvēka, kas nav nedz manas ģimenes loceklis, nedz mīļotais, aiziešana var tik briesmīgi sāpēt... Tik ļoti, ka grūti elpoti, tik ļoti, ka asaru vairs nav, tik ļoti... Tik ļoti sāp, ka nebiju gana laba, ka nekad nepietika laika vai spēka, vai prāta apstāties un parunāties, pasmaidīt...
|
Comments:
Kā lai nomierinās, lai varētu gulēt, lai nav visu laiku jāraud
To ārstēs tikai asaras. Laiks. Un vieglāk būs, kad būs bijušas bēres. Tad TUR varēs ar viņu parunāties. Būs labi. Lai arī Tu man netici. bet es nemeloju.
Zinu, ka paliks vieglāk, bet šobrīd tas tukšums...
Ir pagājis gads. Nav sadzijis
ir pagājuši seši gadi, ik pa laikam iedomāju, ka joprojām žēl, bet tajā pašā laikā arī labi, ka JR to visu vājprātu nepieredzēja. piemineklis skaists. |
|
|
Sviesta Ciba |