idée fixe - Mūsu nākotnes plāni

Viņš aizsedza apkaklīti ar šalli un devās lejup pa kāpnēm, lai beidzot tiktu laukā. Varbūt mācītājs nebija izgulējies; apartamentos pūta tā, it kā viņš būtu iegūlies Visvarenā elpvadā, varbūt tieši tāpēc sejā nejuta to izteiksmi, kas aicina ikvienu garāmgājēju ķerties kaklā un lūgt, lai viņu personīgi pavadītu līdz debesīm vai, sliktākajā gadījumā, līdz mātes kapam, kuru nu nekādi nav izdevies apmeklēt laika, drosmes un citādu cilvēcisko trūkumu dēļ. Jau vakar, pārdzēries svēto vīnu, cīnīdamies ar iesnām (un tikai), viņš bija nolēmis pirmajā brīvajā brīdī apmeklēt jaunatvērto restorānu. Ne jau tālā un nesaprotamā japāņu virtuve viņu vilināja, drīzāk kaut kādi garīguma meklējumi, ko varētu saistīt ar īstumu. Pēdējā laikā grēksūdžu kabīnēs viņš ne reizi vien bija dzirdējis, ka tā esot viena varen laba ēstuvīte, jo tur, atšķirībā no citām vietām, 51% apkalpojošā personāla ir vai nu pārvestie, vai šeit pat audzētie japāņi, un šie skaitļi visos apmeklētājos viešot kaut kādu drošību un paļāvību, ka tie jau nu zina, ko dara.
Mācītājam ierādīja vietu pie loga. Pēc tās kāro daudzi, kuriem gadījies ceļot ar līdmašīnu un citiem transporta līdzekļiem. Tā noteikti ir visvērtīgākā un iekārojamākā vieta visā pasaulē. Taču sv. tēvs nebaidījās kārdinājuma, viņš droši varēja nodarboties ar visu to, ko neiesaka, jo gadu gaitā bija kļuvis tik tuvs Dievam, ka dvēseli ar ķermeni vairs saistīja tikai sīkas formalitātes, par kurām viņš nevēlas runāt. Lai nu kā, mācītājs nejuta nekādu kārdinājumu pret pasaulīgo, un kāds varētu pat atļauties piezīmēt, ka tas viņu zināmā mērā nomāca. Oficiants paklanījās un bija gatavs pieņemt vissvarīgāko pasūtījumu šīs iestādes vēsturē, vismaz tā liecināja viņa skaistā, iedzeltenā seja. Vispirms klients gribēja uzzināt, ko nozīmē tie brīnišķīgie hieroglifi uz plāksnītes pie apkalpotāja krūtīm. Tas esot viņa vārds. Bārenis. Cik gan brīnišķīgi rakstās šis vārds; mācītājs izvilka nelielu piezīmjgrāmatiņu ar nelielu zivtiņu uz vāka un pierakstīja šo visnotaļ interesanto atklājumu. Tad viņš pasūtīja suši.
Ārā kaut kas virmoja. Iespējams, tie bija putni uz komunikācijām. Dzelteni japāņu lidoņi, funkcionāli, bet ne kliedzoši, pieklajīgu spārnu vēzienu. Tie piederēja šim restorānam. Kādā grēksūdzē jauna un neiedomājami grēcīga sieviete, kas brīvājā laikā nodarbojas ar jogu, bija stāstījusi par šiem putniem, kurus šķībacainie izmanto, lai sūtītu informāciju frančaizes vadībai, kas atrodas tālā zemē. Tas ir lēts un pietiekoši ātrs sazināšanās veids. Baumo, ka daži no tiem ir izredzētie un spēj pārvietoties laikā, tie ir dzīvi kopš Noasa laikiem un vairāk par to var uzzināt Discovery Channel raidījumos.
Suši nenāca viens. Kopā ar viņu pie galdiņa apmetās 51% personāla, kuri neizprotamā veidā bija uzzinājuši, ka mūsu mācītājam šodien dzimšanas diena. Viņi dziedāja Happy Birthday tajā īpašajā veidā, kādā japāņi dzied Happy Birthday un izrotā eglītes uz Ziemassvētkiem stratēģiski svarīgajās vietās, kur mēdz parādīties pa kādam ģeniālam eiropiešu diriģentam ar zēnu kori pie rokas un neskaitāmām koncerttūrēm aiz muguras. Pēc tam visi apkalpotāji paklanījās patiesā cieņā un atstāja viņu ar savu suši, viens no oficiantiem pavisam kautrīgi un tomēr, viņa sejas izteiksme liecināja – neizbēgami, nolika uz galda anketas par ēdiena, apkalpošanas kvalitāti. Klientiem arī bija iespēja uzrakstīt savu vēlējumu.
Pēc kāda laiciņa, oficiants parādījās vēlreiz, lai uzzinātu, vai klients nav nobriedis. Sv. tēvs mazliet vilcinājās, skatījās uz putniem laukā, uz to, kas pirms brīža vēl bija sterils suši, smaidīja, beidzot palūdza risinājumu. Apkalpotājs paklanījās, veltīja dzeltenu smaidu un nozuda. Brīnišķīgs restorāns. Mācītājs jutās pacilāts, cilāja uzacis un ļāva degunam pulsēt. Viņš vēra vaļā savu mazo grāmatiņu un sazīmēja duci zivtiņu. Laiks pagāja nemanot. Oficianti veica pārorganizāciju. Aiznesa liekos krēslus, piestūma pāris galdus un apvienoja tos vienā lielā platformā, uz kuras novietosies risinājums. Mācītājs jutās, ja ne iekārdināts, tad ieintreģēts noteikti. Viņam aizsēja acis ar paša šalli un lika gaidīt.
Sv. tēvs drebēja. Viņš pacēla šalli un tikai tad atvēra acis. Tāds vientulīgs klusums. Tieši pirms atklāsmes. Viņš paskatījās apkārt, neviena nebija. Uz galda bija ēdiena veidota kompozīcija, kas no putna lidojuma izskatījās kā cilvēka seja. Tas bija vīrietis, kura bārda - zaļas un lillīgas salātu lapas - un caururbjošas olīves, gluži kā pirmās mīlestības acis, kas vienmēr nozibsnī no rīta, plakstus atverot, pauda līdzjūtību un aicinājumu. Mācītājs atvēra ēdienkarti un ar pirkstu atrada savu risinājumu – Solution. $30.95. Viņš nekavējoties paņēma anketas un ātri, bet ne pavirši aizpildīja tās, pirms tam, sekojot ieteikumam, iepazinās ar pievienoto kompānijas aprakstu un success story. Tur kāds laimīgs japānis draudēja nopirkt visus restorānus pasaulē un celt kvalitāti. Beidzot, nonācis līdz ailītei Novēlējumi, viņš secināja: Jums ir brīnišķīgs, saliedēts un neuzvarams kolektīvs. Kaut es nepiedzīvotu to dienu. Beigās viņš uzzīmēja zivi. Apmeta šalli ap kaklu un devās laukā. Nopircis puķu pušķīti, pasvilpa taksim, tas apstājās, asti luncinādams.
Neitrāli noskaņoti putniņi čivināja, lapas krita, atsitās pret akmeņiem un zaudēja rudeni. Sv. tēvs staigāja pa zālīti, meklēdams, kur nolikt savas puķītes. Ikviens bija pelnījis uzmanību, visi šie draugi, mīļie bērni, mīlošās sievas un vīri - visi bija pelnījuši pa puķu pušķim. Beidzot mācītājs apstājās pie savas mātes kapa, noliecās un iesprauda zemē rokā sasilušos ziedus.
Atgriezies mājās, viņš uzreiz aizmiga, sasedzies četrās segās. Sapnī sv. tēvs redzēja dekorētu un krāšņu zivi. Suši.