Trīs dēli
Okt. 19., 2004 | 03:43 pm
No:: jozefs_k
Man jāpievēršas dabai, jāsajūt tās dziļā un fundamentālā saikne ar cilvēku. Es nekādā ziņā nedrīkstot aizmirst par krustcelēm (viņa izstiepa roku kādā virzienā, tad nemainot pozu, pagrieza savu ķermeni tā, ka rokas smaile rādīja uz pretējo pusi.
- Redzi, krustceles ir visur, un tāpēc es tev silti iesaku atcerēties dabu. Tu nenoliedzami esi talantīgs zēns, Dievs mans liecinieks, toreiz Jāņos tu iedvesmoji mūs visus ar savām deklamācijām, tu runāji ar tādu intonāciju, ka mēs visi sajutāmies vēl apgarotāki, lietus šķita mīkstāks un šašliki labāk cepās.
Es teicu, ka tā noteikti bija, bet diez vai to spēšu atminēties tik smalki kā viņa un pat ja atcerētos, noteikti nespētu stāstīt ar tādu jūsmu. – Neesmu no jūsmīgajiem. – es skaidroju. Gribēju iet tālāk, prom no šīs vecās, brīnišķīgās dāmas vai ne īsti dāmas (bet arī ne tantiņas), taču viņa ieāķēja manu roku savas rokas gredzenā un gāja līdzi (veda mani prom). Es sajutos kā īsts kavalieris vai vismaz kā aizņemtas mammas dēls, kurai nekad nav laika izskatīties jaunai un beidzot viņa ir paņēmusi brīvdienu, lai izietu pēcpusdienas pastaigā un varētu pasapņot un paķiķināt, ka pretimnākošie uzskatīs viņu par blakus ejošā vīrieša draudzeni vai māsu.
- Mīļais bērns, tu staigāji pa lauku sētām, uz austiņām skanēja džezs un vajadzības gadījumā pierakstīji pa kādai tautasdziesmai. Es ar kolēģēm toreiz ciemojos pie Lonijas tantes un sākumā mēs domājām, ka tu esi baigi nopietnais folklorists, tomēr tu ātri apreibi no olu liķiera, ak, kā tev riebās olu liķieris, bet mēs tomēr piespiedām tevi… - viņa paņēma nelielu pārtraukumu, lai ievilktu elpu - …un tad mēs visas pārstājām rēkt, lieku galvu ķīlā – pārstājām tieši tajā brīdī, kad tu nolasīji savu pirmo stāstu. Mums palika vaļā mutes, cik atbrīvots un harizmātisks tu biji. Tad mēs pierunājām, es pat teiktu – piespiedām tevi publicēties vietējā avīzītē, kuru, ja tu atceries, vadījām mēs pašas. Bet to jau tu noteikti neatceries… Man jāatklāj, ka pat toreiz, kad redkolēģija bija pilnīgi apburta ar tavu stāstu spēku, ar skaudro cilvēciskumu, kas tos caurstrāvoja, es personīgi, bet tikai es, jau toreiz jutu, ka tev trūkst saiknes ar dabu. Tomēr negribēju to pieminēt, sabojāt noskaņu un man likās, ja es būtu tā atklāti paziņojusi savu viedokli, tu diez vai paliktu nosvinēt Jāņus kopā ar mums.
- Jums ir lieliska atmiņa un gluds stāstījums. Vai jūs neesat domājusi pievērsties rakstniecībai? – es interesējos.
- Mīļais bērns, bet es jau arī rakstu. Man ir kaudze ar “Rudens burtnīcām” un skicēm, ekspromtiem, īpaši pieminamas būtu epifānijas un neargumentētās esejas… - viņa apstājās pagriezās un skatījās manās sasodīti brūnajās acīs – “Bet vai tik tu mani negribi novirzīt no tēmas. Nu, labi, par to rakstniecību… līdz tam mēs vēl nonāksim… - viņa atsāka iet.
- Par to es nešaubos – teicu, tik tikko pieskāries degunam, biju sajutis, ka uz tā nosēdusies gleznaina rudens lapa. Es vēlējos to notraust.
Mēs bijā nogājuši labu gabalu, un vecajai sievietei bija izdevies mani pilnībā novirzīt no sākotnējā galamērķa, kurš tagad, ja tā labi padomā, bija kļuvis pavisam neskaidrs.
- Ko tu teiktu par vienu tasi tējas… - viņa jūsmīgi pajautāja.
- Parasti nemēdzu izteikties par šādām lietām un… - es cerēju uz sirreālistisko izglābšanos no vajātāja.
- Es zinu vienu lielisku kafejnīcu, kur mēs abi varētu, tēlaini izsakoties, gremdēties atmiņās. – viņa ievilka mani kādā šķērsielā. Tā būšot ātrāk. Tad kundze sāka stāstīt par saviem dēliem, tie esot trīs un visi bijuši cīnītāji, gājuši bojā trijos dažādos karos, katrs laikam trīs reizes un viņa to nespējot aizmirst.
- Par kādiem kariem jūs runājat? – es gribēju precizēt.
- Ak, ne jau par tiem lielajiem, globālajiem. Par tādiem maziņiwm kariņiem, kur piedalās maziņi cilvēciņi, uzšķērž ar maziņiem nazīšiem, veic maziņas diversijiņas utt., drīzāk tā ir tāda izrēķināšanās. Nu, tev jābūt vietējam, lai to saprastu. – viņa precizēja.
- Bet jūs taču arī neesat vietējā. Cik sapratu, jūs visu mūžu ar redkolēģiju rēcāt pie Lonijas tantes laukos. - es norādīju uz neprecizitāti.
Viņa atkal apstājās un ieskatījās man acīs. – Klausies, tagad saki, vai tu zini, kur atrodas tā kafejnīca? Nē? Nu, re, bet es zinu. Tātad es esmu vietējā. Starp citu, tavai zināšanai Lonijas tante arī ir vietējā un ja mēs gribam aizsteigties notikumiem priekšā, tad viņa strādā tai kafejnīcā.
- Vai man atkal būs jādzer riebīgais olu liķieris? – es saviebos.
- O, jā, mīļais, mēs to protams vēlētos, mēs no sirds priecātos… - viņa jūsmīgi elpoja, tad pamanīja manu neapmierinātību. – Zini, mani dēli bija ārkārtīgi talantīgi, viņi visi bija vietējie un rakstnieki, ielu dzejnieki. Viņus visus nosita, bet ne viņu darbus, tos pārizdod atkal un atkal. Tad, kad es pirmoreiz tevi sastapu, tad kad es tev devu iespēju publicēties un atbrīvoties, manī bija svēta ticība, ka tu esi viens no maniem mirušajiem dēliem, ka tu vienkārši esi kaut kādā neticamā veidā izglābies, tad es pat negribēju zināt, kā tev tas ir izdevies, taču tagad es saprotu, ka tu esi pilnīgi nepazīstams cilvēks. Tas ir viens milzīgs pārpratums.
- Bet es varētu būt jūsu dēls. Tas ir pilnīgi iespējams. – klusu nočukstēju.
- Kurš? Kurš no viņiem?. – sieviete atkal apstājās un gaidīja manu atbildi.
- Es nezinu, kurš. Pastāstiet man par viņiem, par katru. Es pateikšu, kurš esmu es. – mēs atsākām iet, bet turpat jau bija kafejnīcas durvis. Es atvēru tās un palaidu veco kundzi pa priekšu un saklausīju džezu.
- O, nē, Lonij, tu ar katru reizi izskaties arvien labāk! Tu zini, pilnīgi vai skaudība metas. – viņa devās pretī pārdevējai, laikam taisījās apskaut. Abas sievietes kaut ko apsprieda, kamēr es meklēju, kur piesēst. Es pasūtīju tēju, bet Lonija nenāca. Viņa bija pārāk aizņemta ar veco kundzi. Džezs vairs neskanēja, tā vietā sākās brīvdienu rīta programmas atkārtojums. Šo programmu veidoja kaut kāda radošā apvienība, kā viņi paši sevi sauca un bija piesavinājušies visu rīta cēlienu. Viņi stāstīja burtiski par visu, intervēja pazīstamus aktierus, kas garšīgi runāja par ēdienu sagatavošanu un noliedza sievietes, rīkoja konkursus par ēdamām/neēdamām sēnēm un iespējams, ka uzticīgākos un pacietīgākos klausītājus arī apbalvoja. Kāda sieviete sāka stāstīt par kabacīšu gatavošanu un par pildījumiņu un mērcītēm, visu laiku mīlinoties, runājot pamazināmās formās. Viņa teica, ka var ņemt arī vietējos kabacīšus, vislabāk maziņos un cept krāsniņā 20 minūtītes uz 235 grādiņiem.
Beidzot pie galdiņa apsēdās vecā sieviete, viņa bija man un sev atnesusi tēju. Kādu laiku mēs gremdējām tējas maisiņus klusēdami.
- Vai jūs gadījumā nestrādājat tai radošajā apvienībā, kas veido rīta raidījumu radio?
- O, jā, es zinu pašas labākās receptītes, mīļais bērniņ, bet pasaki man, kā gan tu to atminēji. – viņa pārgāja uz deminutīviem.
- Es to jutu, es to vienkārši jutu.
- Par lielu Latviju! – viņa pacēla tējas glāzi. Mēs saskandinājām. Tad kundze piecēlās un teica, ka viņai esot jāparunā ar Lonijas tantīti un lai es Dieviņa dēļ, neejot prom, ka viņa atnākšot un stāstīšot par saviem dēliņiem.
Pa durvīm ienāca visa redkolēģija, bet es paliku nepamanīts. Drīz vien dzirdēju nepatīkamu sieviešu rēkšanu aiz sienas. Viņas dzēra olu liķieri. Es to jutu, vienkārši jutu. Klausījos radio, tur atkal stāstīja par kāda neraksturīga ēdiena pagatavošanu, lietojot neraksturīgas metodes un es mēģināju iegaumēt visas sastāvdaļas un to proporcijas. Tas man tāds hobijiņš.
- Redzi, krustceles ir visur, un tāpēc es tev silti iesaku atcerēties dabu. Tu nenoliedzami esi talantīgs zēns, Dievs mans liecinieks, toreiz Jāņos tu iedvesmoji mūs visus ar savām deklamācijām, tu runāji ar tādu intonāciju, ka mēs visi sajutāmies vēl apgarotāki, lietus šķita mīkstāks un šašliki labāk cepās.
Es teicu, ka tā noteikti bija, bet diez vai to spēšu atminēties tik smalki kā viņa un pat ja atcerētos, noteikti nespētu stāstīt ar tādu jūsmu. – Neesmu no jūsmīgajiem. – es skaidroju. Gribēju iet tālāk, prom no šīs vecās, brīnišķīgās dāmas vai ne īsti dāmas (bet arī ne tantiņas), taču viņa ieāķēja manu roku savas rokas gredzenā un gāja līdzi (veda mani prom). Es sajutos kā īsts kavalieris vai vismaz kā aizņemtas mammas dēls, kurai nekad nav laika izskatīties jaunai un beidzot viņa ir paņēmusi brīvdienu, lai izietu pēcpusdienas pastaigā un varētu pasapņot un paķiķināt, ka pretimnākošie uzskatīs viņu par blakus ejošā vīrieša draudzeni vai māsu.
- Mīļais bērns, tu staigāji pa lauku sētām, uz austiņām skanēja džezs un vajadzības gadījumā pierakstīji pa kādai tautasdziesmai. Es ar kolēģēm toreiz ciemojos pie Lonijas tantes un sākumā mēs domājām, ka tu esi baigi nopietnais folklorists, tomēr tu ātri apreibi no olu liķiera, ak, kā tev riebās olu liķieris, bet mēs tomēr piespiedām tevi… - viņa paņēma nelielu pārtraukumu, lai ievilktu elpu - …un tad mēs visas pārstājām rēkt, lieku galvu ķīlā – pārstājām tieši tajā brīdī, kad tu nolasīji savu pirmo stāstu. Mums palika vaļā mutes, cik atbrīvots un harizmātisks tu biji. Tad mēs pierunājām, es pat teiktu – piespiedām tevi publicēties vietējā avīzītē, kuru, ja tu atceries, vadījām mēs pašas. Bet to jau tu noteikti neatceries… Man jāatklāj, ka pat toreiz, kad redkolēģija bija pilnīgi apburta ar tavu stāstu spēku, ar skaudro cilvēciskumu, kas tos caurstrāvoja, es personīgi, bet tikai es, jau toreiz jutu, ka tev trūkst saiknes ar dabu. Tomēr negribēju to pieminēt, sabojāt noskaņu un man likās, ja es būtu tā atklāti paziņojusi savu viedokli, tu diez vai paliktu nosvinēt Jāņus kopā ar mums.
- Jums ir lieliska atmiņa un gluds stāstījums. Vai jūs neesat domājusi pievērsties rakstniecībai? – es interesējos.
- Mīļais bērns, bet es jau arī rakstu. Man ir kaudze ar “Rudens burtnīcām” un skicēm, ekspromtiem, īpaši pieminamas būtu epifānijas un neargumentētās esejas… - viņa apstājās pagriezās un skatījās manās sasodīti brūnajās acīs – “Bet vai tik tu mani negribi novirzīt no tēmas. Nu, labi, par to rakstniecību… līdz tam mēs vēl nonāksim… - viņa atsāka iet.
- Par to es nešaubos – teicu, tik tikko pieskāries degunam, biju sajutis, ka uz tā nosēdusies gleznaina rudens lapa. Es vēlējos to notraust.
Mēs bijā nogājuši labu gabalu, un vecajai sievietei bija izdevies mani pilnībā novirzīt no sākotnējā galamērķa, kurš tagad, ja tā labi padomā, bija kļuvis pavisam neskaidrs.
- Ko tu teiktu par vienu tasi tējas… - viņa jūsmīgi pajautāja.
- Parasti nemēdzu izteikties par šādām lietām un… - es cerēju uz sirreālistisko izglābšanos no vajātāja.
- Es zinu vienu lielisku kafejnīcu, kur mēs abi varētu, tēlaini izsakoties, gremdēties atmiņās. – viņa ievilka mani kādā šķērsielā. Tā būšot ātrāk. Tad kundze sāka stāstīt par saviem dēliem, tie esot trīs un visi bijuši cīnītāji, gājuši bojā trijos dažādos karos, katrs laikam trīs reizes un viņa to nespējot aizmirst.
- Par kādiem kariem jūs runājat? – es gribēju precizēt.
- Ak, ne jau par tiem lielajiem, globālajiem. Par tādiem maziņiwm kariņiem, kur piedalās maziņi cilvēciņi, uzšķērž ar maziņiem nazīšiem, veic maziņas diversijiņas utt., drīzāk tā ir tāda izrēķināšanās. Nu, tev jābūt vietējam, lai to saprastu. – viņa precizēja.
- Bet jūs taču arī neesat vietējā. Cik sapratu, jūs visu mūžu ar redkolēģiju rēcāt pie Lonijas tantes laukos. - es norādīju uz neprecizitāti.
Viņa atkal apstājās un ieskatījās man acīs. – Klausies, tagad saki, vai tu zini, kur atrodas tā kafejnīca? Nē? Nu, re, bet es zinu. Tātad es esmu vietējā. Starp citu, tavai zināšanai Lonijas tante arī ir vietējā un ja mēs gribam aizsteigties notikumiem priekšā, tad viņa strādā tai kafejnīcā.
- Vai man atkal būs jādzer riebīgais olu liķieris? – es saviebos.
- O, jā, mīļais, mēs to protams vēlētos, mēs no sirds priecātos… - viņa jūsmīgi elpoja, tad pamanīja manu neapmierinātību. – Zini, mani dēli bija ārkārtīgi talantīgi, viņi visi bija vietējie un rakstnieki, ielu dzejnieki. Viņus visus nosita, bet ne viņu darbus, tos pārizdod atkal un atkal. Tad, kad es pirmoreiz tevi sastapu, tad kad es tev devu iespēju publicēties un atbrīvoties, manī bija svēta ticība, ka tu esi viens no maniem mirušajiem dēliem, ka tu vienkārši esi kaut kādā neticamā veidā izglābies, tad es pat negribēju zināt, kā tev tas ir izdevies, taču tagad es saprotu, ka tu esi pilnīgi nepazīstams cilvēks. Tas ir viens milzīgs pārpratums.
- Bet es varētu būt jūsu dēls. Tas ir pilnīgi iespējams. – klusu nočukstēju.
- Kurš? Kurš no viņiem?. – sieviete atkal apstājās un gaidīja manu atbildi.
- Es nezinu, kurš. Pastāstiet man par viņiem, par katru. Es pateikšu, kurš esmu es. – mēs atsākām iet, bet turpat jau bija kafejnīcas durvis. Es atvēru tās un palaidu veco kundzi pa priekšu un saklausīju džezu.
- O, nē, Lonij, tu ar katru reizi izskaties arvien labāk! Tu zini, pilnīgi vai skaudība metas. – viņa devās pretī pārdevējai, laikam taisījās apskaut. Abas sievietes kaut ko apsprieda, kamēr es meklēju, kur piesēst. Es pasūtīju tēju, bet Lonija nenāca. Viņa bija pārāk aizņemta ar veco kundzi. Džezs vairs neskanēja, tā vietā sākās brīvdienu rīta programmas atkārtojums. Šo programmu veidoja kaut kāda radošā apvienība, kā viņi paši sevi sauca un bija piesavinājušies visu rīta cēlienu. Viņi stāstīja burtiski par visu, intervēja pazīstamus aktierus, kas garšīgi runāja par ēdienu sagatavošanu un noliedza sievietes, rīkoja konkursus par ēdamām/neēdamām sēnēm un iespējams, ka uzticīgākos un pacietīgākos klausītājus arī apbalvoja. Kāda sieviete sāka stāstīt par kabacīšu gatavošanu un par pildījumiņu un mērcītēm, visu laiku mīlinoties, runājot pamazināmās formās. Viņa teica, ka var ņemt arī vietējos kabacīšus, vislabāk maziņos un cept krāsniņā 20 minūtītes uz 235 grādiņiem.
Beidzot pie galdiņa apsēdās vecā sieviete, viņa bija man un sev atnesusi tēju. Kādu laiku mēs gremdējām tējas maisiņus klusēdami.
- Vai jūs gadījumā nestrādājat tai radošajā apvienībā, kas veido rīta raidījumu radio?
- O, jā, es zinu pašas labākās receptītes, mīļais bērniņ, bet pasaki man, kā gan tu to atminēji. – viņa pārgāja uz deminutīviem.
- Es to jutu, es to vienkārši jutu.
- Par lielu Latviju! – viņa pacēla tējas glāzi. Mēs saskandinājām. Tad kundze piecēlās un teica, ka viņai esot jāparunā ar Lonijas tantīti un lai es Dieviņa dēļ, neejot prom, ka viņa atnākšot un stāstīšot par saviem dēliņiem.
Pa durvīm ienāca visa redkolēģija, bet es paliku nepamanīts. Drīz vien dzirdēju nepatīkamu sieviešu rēkšanu aiz sienas. Viņas dzēra olu liķieri. Es to jutu, vienkārši jutu. Klausījos radio, tur atkal stāstīja par kāda neraksturīga ēdiena pagatavošanu, lietojot neraksturīgas metodes un es mēģināju iegaumēt visas sastāvdaļas un to proporcijas. Tas man tāds hobijiņš.