idée fixe -

Un šis fragmentiņš mani pilnībā paņēma. Man pat pašam mazliet sametās bail, vai tik es neesmu guvis atklāsmi:

"Kad tu atgriezies mājās, tu uzklupi skatītāju muļķībai un nolamāji viņus. Sasodītie "smiekli nevietā" piektajā rindā. Un tev ir taisnība - Dievs vien zina, cik tas ir nomācoši. Es nesaku, ka tā nav. Bet tas uz tevi neattiecas. Patiesībā tev par to nav nekādas daļas, Frenij. Vienīgais ar ko ir jānodarbojas aktierim, ir tiekšanās pēc pilnības, turklāt pēc pilnības, ko atzīsti tu PATS, nevis kāds cits. Tev nav tiesību domāt par pārējo, zvēru tev. ()
-Es atceros piekto reizi, kad gāju uz "Gudro bērnu". Es pāris reižu aizstāju Voltu, kad viņš bija grupas sastāvā - tu atceries, kad viņš bija grupas sastāvā? Vienalga. Kādu vakaru pirms raidījuma es sāku niķoties. Sīmors lika man nospodrināt kurpes, kad mēs ar Veikeru jau gājām ārā pa druvīm. Es biju pārskaities. Skatītāji studijā ir idioti, pasūtītāji ir idioti, pieteicējs ir idiots, un es ne velna netaisos spodrināt kurpes viņiem par godu, es teicu Sīmoram. Es teicu, ka viņi tik un tā tās pat neredzēs - tur, kur es sēdēšu. Viņš man lika nospodrināt tik un tā. Viņš lika man tās nospodrināt par godu Resnajai Kundzei. Es ne velna nesapratu, ko viņš ar to grib sacīt, bet tā kā viņam bija īsti sīmoriska sejas izteiksme, es kurpes nospodrināju. Viņš nekad man nepastāstīja, kas tā par Resno Kundzi, taču es spodrināju savas kurpes par godu Resnajai Kundzei ik reizi, kad mūs laida ēterā, - visus gadus, kurus mēs kopā ar tevi piedalījāmies pārraidē, ja tu to atceries. Domāju, ka paslinkoju tikai kādas pāris reizes. Manā prātā iezīmējās ļoti skaidrs Resnās Kundzes tēls. Es redzēju, kā viņa augu dienu sēž uz sliekšņa, atgaiņādama mušas, un viņas radio dārd, uzgriezts līdz galam no paša rīta līdz vēlam vakaram. Es iztēlojos, ka karstums ir neciešams un ka viņai, iespējams ir vēzis, un... es pat nezinu. Katrā ziņā man likās sasodīti skaidrs, kāpēc Sīmors vēlas, lai nospodrinu kurpes katru reizi, kad mūs laiž ēterā. Tam bija JĒGA. ()

-Viņš teica arī man, - viņa sacīja klausulē. -Reiz viņš man teica, lai es pajokojos par prieku Resnajai kundzei. ()
-Es nekad neesmu viņu iztēlojusies sēžam uz sliekšņa, taču - saproti - ar ļoti resnām, vēnu mezgliem klātām kājām. Man viņa sēdēja šausmīgā pītā krēslā. Viņai ARĪ bija vēzis, un viņas radio dārdēja visu dienu, uzgriezts līdz galam! Tā bija arī manējai!"

-Jā, jā, jā. Labi, ļauj man tagad tev kaut ko pateikt, bucīt...Tu klausies? ()
-Man ir vienalga, kur aktieris spēlē. Tās var būt vasaras viesizrādes, tas var būt radio, tā var būt televīzija, tas var būt sasodīts Brodveja teātris ar zāli, kas pārpildīta ar viselegantākajiem, vislabāk barotajiem un visveselīgāk iedegušajiem skatītājiem, kādus vien var iedomāties. Taču es tev pateikšu šausmīgu noslēpumu - tu klausies? TUR NAV NEVIENA, KAS NEBŪTU SĪMORA RESNĀ KUNDZE. Ieskaitot tavu profesoru Taperu, bucīt. Un visus viņa neskaitāmos brālēnus un māsīcas. NEKUR nav neviena, kas nebūtu Sīmora Resnā Kundze. Vai tu to zini? Vai tu jau zini šo sasodīto noslēpumu? UN vai tu nezini - tagad klausies - VAI TU NEZINI, KAS PATIESĪBĀ IR ŠĪ RESNĀ KUNDZE?... Ak, bucīt. Ak, bucīt. Tas ir Kristus Pats. Kristus Pats, bucīt."

Dž. D. Selindžers, "Frenija un Zūijs"