idée fixe - 8. Augusts 2003

Bezmiegs. Shonakt eedu sarkano papriku un pirmoreiz pieveersu uzmaniibu seeklinjaam, kas tajaa maajo. Riebiigas seeklinjas, es nodomaaju. Kaa mezhacuukas taas saspiedushaas pa vidu cieshi viena pie otras, lai nenosaltu un gar malaam paprika paliek tuksha. Akustiska paprika.
Es esmu dusmiigs uz seeklinjaam, vienubriid liekas, ka taas ir tepat pie manis un tad taas izkliist uz visaam puseem kaa tuuristi peec atljaujas iepirkties.
Jaa, runaajot, par tuurismu, tuurisms aizvilinaaja man tuvu cilveeku, sakaardinaaja ar sveeshaam zemeem, augstiem tornjiem, augstiem tonjiem, seksiigaa meelee iechuksteeja vinjai ausii to, no kaa droshii vien pat es nespeetu atteikties. (Man gan ne no kaa nav jaatsakaas, jo nekas netiek piedaavaats).
Sapeleejusi kafija (varbuut uz taas veel var ziileet), jaapameegjina uz meeles kaa labs graamatu papiirs, tagad var izziileet, vai taalu ir aarzemes un vai divas nedeeljas ir daudz. Pietiekoshi daudz, lai apdomaatu, kas man pasham tuvs un kas taals.
Sheit ir jauki, vari izrunaaties no tiesas un vienmeeer paliek iespeeja, ka to tomeer neviens neizlasiis. Jaa, tas ir izmisuma solis, shis zhurnaals, taas ir sekas peec mana privaataa aatomkara, un mans izmisums jaaj uz zirga, tieshi kaa pasakaa, tieshi taa, kaa es vienmeer esmu veeleejies.
Es veelreiz paarlasu to, ko esmu uzrakstiijis un taa ir kaa akustika, kas atbalsojas liidz kljuust vaarga un miilama un peec tam nomirst. Panjeemu palagu un paarvaacos uz papriku. Shonakt guleeshu tur (ja guleeshu). Spilvenu man nevajag. Nevienu man nevajag. Guleeshu uz savas rokas.

Shodien straadaaju pie divaam dziesmaam: Over the rainbow un Don't ever leave me. Abas ir veiksmiigas transkripcijas, meegjinu atrast savu poziiciju, respekteejot Keith Jarrett versiju.
Tas taa, interesanti fakti neinteresantiem cilveekiem.

Mans vieniigais draugs ir mirushais koks. Kraasotais, lakotais koks. (Un kad es vinju kustinaaj', tad vinjsh mani lustinaaj').
Varbuut dziivs ir tas, kas kustas, vai iekustina kaadu citu. Tad varbuut arii miris koks ir dziivs koks, tikai citaa veidaa. Lai nu kaa, man liekas es paaraak paljaujos uz dziivo. Kaut kas man saka, ka jaapieveershas kustoshajam.
Taustinji arii ir koki un zilonji. Mirushu zilonju un mirushu koku krustojums. Katrs no vinjiem ir speeciigaaks par mani pashu, un tas biedee un uzbudina ik reiz, kad pieskaros tiem.
Sho nakti es svineeshu pie vieniigajaas buutnes, kura mani pienjem un kuru kaa par briinumu pienjemu arii es. Pie klaviereem. Un labi taalu prom no cilveekiem.
Tikai mieru es mekleeju.

Es kaa daudzi, kas zina un nezina Sartru, esmu iepazinis savas sejas bezjeedziibu. Sapnjojot un laizhot veeju caur savu istabu, atcereejos, ka reiz, kad es veel nebiju tiinis, skatiijos spogulii un nekaadi nespeeju savu seju asocieet ar kaut ko esoshu. Savaa galvaa paarskaitiidams klasesbiedrus un vinju sejas (katru speedams asocieet ar kaut ko), padevos.
Tagad par to praatodams, saaku domaat, ka varbuut nevis mana seja pati par sevi ir bezjeedziiga, vienkaarshi to ir neiespeejami asocieet ar kaut ko, jo taa ir mana.