Atbilde uz gorgona ierakstu par filosofijas studiju ietekmi
« previous entry | next entry »
Mar. 5., 2007 | 12:00 am
"Un filozofos es mācīties biju iestājusies tikai tāpēc, ka – es gribēju būt gudra, nu es tik šausmīgi, šausmīgi, nu nenormāli vienkārši, tā gribēju būt gudra. Un man likās, ka tas būtu drošākais ceļš uz gudrību. Nu un ko, gudrības vietā es apguvu māku pārgudri runāt un lietot vārdus, ko cilvēces lielākā daļa nesaprot, un tad patērēju vēl dažus gadus, lai no tā kaitinošā paraduma atradinātos. Un vēl tā gudrība visu manu grāmatu gaumi sa*isa."
Šo citātu man uzrādīja mana draudzene, piebilstot, ka, runājot ar mani, viņa sajūtot ko līdzīgu tam, ko varētu nosaukt par tevis aprakstītajām sekām, kas izriet no studijām filosofos. Es netaisos nodarboties ar filosofijas aizstāvību, jo, manuprāt, tai tāda nav nepieciešama, bet dažas lietas gan gribu teikt sakarā ar tevis rakstīto.
Tas, ka filosofija tev sagādāja vilšanos, šķiet likumsakarīgi, ja uzdod jautājumu, kāpēc tu gribēji savas studijas orientēt šajā virzienā. Ar sarkasmu tu raksti, ka gribēji būt šausmīgi gudra, un, iespējams, ar sarkasmu tāpēc, ka tev pašai nebija jausmas, ko ar šo “gudrību” domāt. Ko nozīmē teikt - es gribu būt gudrs? Gudrs kādā jomā, kādos jautājumos? Tu noteikti nebūsi šeit domājusi par kādu “dzīvesgudrību”, jo, protams, ka tādu akadēmiskā vidē apgūt nav iespējams. Bet ja “gudrība” ir statuss (bez kāda konkrēta satura vai piesaistes), kuru tu piešķir sev vai kāds cits piešķir tev, tad jau varētu teikt, ka esi panākusi tieši to, ko vēlējusies - varētu gadīties, ka tevi tiešām notur par gudru, ja tu lieto pārgudrus vārdus un tevis teikto grūti saprast. Šajā gadījumā “gudrība” ir tikai aksesuārs, tāpat kā skaista somiņa vai rokassprādze, kas uzlabo garastāvokli un citos rada kaut kādu reakciju.
Ne mazāk būtiska atbilde, kura vismaz tavā tekstā neparādas, ir atbilde uz jautājumu, kāpēc tev vispār vajadzīga gudrība. Vai tas ir kāds pašmērķis? Es esmu dzirdējis runājam cilvēkus, ka viņi mācās, piemēram, ekonomiku, lai kļūtu par labiem ekonomistiem. Bet diez vai ar to ir kas atbildēts. Pārsteidzošā kārtā daudzi nevar pamatot to, kāpēc viņi grib būt juristi, banķieri vai sazin vēl kas, kā vien atsaucoties uz kaut kur dzirdēto par šīs profesijas pārstāvjiem, stereotipiem vai pašu fantāzijām. Un tas, ka filosofija ir drošākais ceļš uz gudrību, ir viens no šiem stereotipiem. Es teiktu - lai studētu filosofiju (nevis tikai piedalītos studijās), ir jau jābūt visnotaļ gudram un spējīgam. Tāpēc šie uzstādījumi - es tagad atnākšu, jūs man parādīsiet, kā viss ir, ak, nevarat parādīt - nu, tātad jūs nodarbojaties ar muļķībām, ir nepamatoti un bērnišķīgi. Citiem vārdiem sakot, neviens tai fakultātē nevienu nepadara par filosofu. Punkts.
Jautājumā par pārgudrajiem vārdiem (droši vien - filosofijas termini un svešvārdi vispār) piebildīšu, ka ikvienam, kas tos nekaļ galvā no svešvārdu vārdnīcas, ir skaidrs, ka tie ir domāti nevis lai aizstātu zināmus vārdus ar iespaidīgāk skanošiem nezināmiem vārdiem, bet gan lai koncentrētāk izklāstītu to, ko dzimtās valodas ietvaros izdarīt būtu vai nu grūti, vai arī tas prasītu daudz vairāk laika un pūļu. Tāpēc, ja ir tā, ka pēc studijām filosofos, tu, runājot ar draugiem, esi sākusi lietot aizdomīgi daudz svešvārdu, tad no tā varētu izsecināt, ka, vai nu jūs ar draugiem nemitīgi apspriežat kādas specifiskas filosofiskas problēmas noteiktas filosofijas tradīcijas ietvaros (un tātad runājat ar tās radītajiem speciālajiem terminiem) - kas, šķiet, nebūs īstais variants, jo citādāk šai kontekstā tu nebūtu ne pārgudra ne nesaprasta, vai nu arī savām runām esi izvēlējusies nepareizo auditoriju, pareizāk sakot - neesi ņēmusi vērā auditoriju, izvēloties savu runas stilu (kas starp citu nav akmenī kalts un ir pielāgojams dažādām vajadzībām). Protams, paliek arī variants, ka tu lieto maksimāli daudz svešvārdu, lai radītu sevī un citos reakciju, tādējādi pretendējot uz kaut kādu statusu.
Visuzjautrinošākie man vienmēr šķituši stāsti par to, kā filosofijas studijas - mītiskais bubulis “izmaina” cilvēkus. Tie draugi, kas piestaigā uz lekcijām LU Vēstures un filosofijas fakultātē, mainās mūsu acu priekšā līdz nepazīšanai. Tur viņus zombē, regulāri veicot smadzeņu skalošanu, māca neiecietību pret citiem, liek viņiem publiski dedzināt neatļautās (nefilosofiskās) grāmatas un pēc tam aurojot lēkāt ap ugunskuru. Tas tāds krāšņāks epitetiņš saistība ar to, ka gudrība tev laupījusi grāmatu gaumi. Neviens, kurš nav ietekmējams, netiks ietekmēts, tāpēc diez vai uzturēšanās tais aprindās varētu sabojāt tavu grāmatu gaumi, ja vien tev pašai nebūtu nosliece uz vieglu ietekmēšanos, kaut gan diez vai tur kāds atklāti iestājas pret kādu noteiktu literatūru, varbūt tikai jokojot. No otras puses, ja šo studiju iespaidā tu esi mainījusi savas domas par daļu literatūras, tāpēc, ka esi piekritusi argumentiem, kas pamato tās kvalitāti vai tās trūkumu, tad tā jau nu ir tavas pašas izvēle un sentiments te par zaudēto gaumi ir nevietā. Tava gaume ir tieši tāda, kādu tu to pati kop.
Tas apmēram viss, ko gribēju teikt tev. Es ceru, ka mana draudzene nedusmojas, ka es atkal skaidrojos.
(bez virsraksta)
from: larva
date: Apr. 3., 2007 - 08:49 pm
Link
Atbildēt