Kāds vecāks stāsts. Savulaik veltīts Lindai-Katrīnai. Tagad vienkārši Lindai
« previous entry | next entry »
Feb. 24., 2007 | 06:55 pm
Dejas ar kaķiem
Pirms apmēram pusgada Laumiņu piemeklēja nelāga vēsts – bija nomiris viņas garīgais skolotājs – savulaik atzīts un bez sirdsapziņas pārmetumiem katrā zīmēšanas stundā imitēts gleznotājs, kas kā jau visi ģēniji, pēc radinieku un draugu nāves vai pārcelšanās uz māksliniekam neaizsniedzamām vietām, bija aizmirsts un nevajadzīgs. Jaunās gleznas bija grūti pārdot, it īpaši, ja ņem vērā, ka viņa aģents pats bija pievērsies glezniecībai un jau labu laiku aizstāvēja tikai savas intereses. Daiļrades pēdējais posms iezīmēja darbus, kas veidoti ar zobu pastu, un tā kā viņš uz vecumu bija kļuvis par iedomīgu un manierīgu onkuli, kas pie tam bija arī mūžam uzbudināts, jo studijā smakoja pēc piparmētrām, gleznotājs uzskatīja par absolūtu nepieciešamību radošajā procesā iesaistīt palīdzi, kā viņš mēdza teikt, kas vērotu un asistētu katru zilo un zaļo granulu triepienu uz audekla, ko vajadzības gadījumā varēja izmantot palaga vietā. Nenoliedzami, tik saspringtā un sakāpinātā gaisotnē fiziskais kontakts ar asistenti bija nenorvēšams un pat vēlams, lai radītājs savās mokās kaut mazliet saistītos ar pasaulīgo un neaizlidotu uz neatgriešanos. Tātad, pirms pusgada bija nomiris ne tikai Laumiņas garīgais, bet arī fiziskais skolotājs. Viņi bija iepazinušies kaut kādā mākslinieciski noskaņotā kafejnīcā, tās interjers lūza no radošuma: sienas – ķieģeļu imitācijas, pie tām piekārti tukši rāmji vai arī sepias fotogrāfijas, kuras vienoja smalks beztematisms – pārsvarā 60. gadu amerikāņu (mašīnu) uzblīdušās priekšas un pakaļas, cilvēki, kas neskatās nekur vai skatās tālumā, nesaprotamas ainavas un posteri ar slavenu mūziķu un literātu autografiem. Laumiņa sēdēja pie bāra un malkoja kokteili, kuram nosaukumu diez vai kāds spētu atcerēties, no glāzes, ko rotāja kaut kāda filosofa portrets un vitāls citāts. Mākslnieks viņu uzrunāja – viņam gadījusies glāze ar cita filosofa seju, kas, lai arī sākotnēji ietekmējies no viņas glāzes filosofa, tomēr ar laiku radikāli mainījis uzskatus, par ko liecina ne tik vitālais citāts. Paņirgājušies par visu, abi devās uz studiju, kur gleznotājs bija apsolījis izvest Laumu caur visiem viņa daiļrades posmiem utt. Zaudējusi nevainību un ticību mākslai, meitene bija aizmigusi uz grīdas, kamēr gleznotājs dzēra stipru kafiju un slīga paštīksmē, vērojot tikko notikušā mākslas procesa sekas, kas elpoja dziļi un mierīgi – tās bija jaunas, pavisam jaunas krūtis, tās pacēlās un nolaidās bez jebkādas pieredzes nastas, un viņam bija izdevies paņemt daļu no to dzīvīguma.
Laumiņu nesajūsmināja tikšānās reizes – vecais bija pārlieku pašpārliecināts, viņa ticību saviem spēkiem nespēja kliedēt fakts, ka gultā (uz grīdas) bez stimulējošiem līdzekļiem mākslinieks ir nebaudāms – šajā sakarā viņš vainoja Laumas studentei piemītošo nemākulību. Meitene pat necentās pārliecināt par pretējo. Taču tā bija mazākā nelaime, daudz vairāk Laumiņu nomāca gadījumi, kad abi devās rudenīgās pastaigās pa vecpilsētu, un, ja vecajam sagribējas, piemēram, virtuli vai kādu eklēriņu, bez šaubām jāmaksā bija viņai. Tagad, kad Laumiņa iededz svecīti par godu savam skolotājam, un tas ir viss, ko viņa ir gatava darīt mīļākā piemiņai, meitene attaisno savu ļaušanos un upurēšanos ar piparmētru smaržu studijā, kas lielās devās uzdzen reiboņus un noved pie izmainīta apziņas stāvokļa.
Kā ikviena sieviete, kas nedomā atzīt, ka neko nevēlas, Lauma vairījās no veselīgām un iespējamām attiecībām, viņu interesēja tikai dīvaiņi un īpašie, nē – specifiskie, ar kuriem jebkas vairāk par iespējamību un tās valdzinājumu nav iespējams. Uzreiz pēc gleznotāja nāves (kas mira no saindēšanās ar piparmētrām), viņa bija ieskatījusies sludinājumos. Kāds puisis ap 20 ar lielām seksuālām ambīcijam, mēģināja pārliecināt, ka invalīda ratiņi nav beigas, tas ir tikai sākums. Sliktā valodā viņš apelēja pie kristietības vērtībām, taču Laumiņa nespēja pārvarēt gramatisko barjeru, tāpēc izšķīrās par labu otram – jauneklim, kurš sēdēja cietumā un solījās nākt laukā pēc mazliet vairāk kā pusgada. Tas meitenei šķita gana bezcerīgi, un viņi sāka sarakstīties.
Šorīt Lauma bija saņēmusi jaunu vēstuli no Severīna. Viņu uzbudināja šī brīnišķīga disonanse – cietumnieks vārdā Severīns (it kā viņš būtu cietumnieks, kas nosaukts par Severīnu, nevis Severīns, kas kritis tiesu sistēmas nežēlastībā). Severīns rakstīja, ka viņam esot auksti, ka viņš vēlas kurināt ugunskuru, bet diez vai tas esot iespējams cietuma ugunsdrošības sistēmas dēļ. Viņš izteica savas bažas par kameras biedru, kurš uz viņu skatās un iekāro - ja tā turpināsies, drīz šis brutālais tēviņš var sākt rīkoties. Severīns gribēja vēl noskaidrot detaļas un atgādināt par norunāto tikšanos 19. oktobrī, dienu pēc viņa iziešanas no cietuma, pie kaut kāda tautas atbrīvošanai par godu celta pieminekļa. Un viņam nedodot sērkociņus, no otras puses – viņš saprotot, ka tas esot pret cietuma drošības likumiem utt. Savu vēstuli viņš beidza ar kautrīgu lūgumu, vai Laumiņa nevarot uzadīt džemperi vai vismaz bezroci, jo esot šausmīgi auksts.
Arī šī puiša gramatika bija vāja, lai neteiktu vairāk, tomēr Laumiņa priecājās par katru vēstuli, viņa jauta Severīna dabīgo inteliģenci, kurai attīstīties un iegūt formu nav ļāvuši apstākļi – nelabvēlīgā vidē pavadītā bērnība, izglītības trūkums un citi iemesli. Jāpiebilst, ka studijas filologos Laumai ļāva iedomāties sevi kā cilvēku, kas turēs Severīna roku brīdī, kad viņš pirmoreiz pieredzēs augstās valodas piedzīvojumu, un šādi sapņi šķita ļoti patīkami. Žēlums pārņema meiteni, kad viņa vēroja Severīna drebošo rokrakstu – tajā atklājās sāpes un nožēla par nodarīto. Viņš nekad nesamierināsies, un tas ir skaisti. Jau no bērnības Severīnam, kā viņš atklāja kādā agrīnā vēstulē, bijis niķis dedzināt visu pēc kārtas, viņš vienkārši dievinājis uguni, un reiz aizdedzinājis kaut kādu šķūni, kā gan viņš varēja zināt, ka tur dzīvo vientuļā māte ar septiņām meitām, kas, protams, gulēja un tāpēc nepamanīja, ka sadeg pelnos.
Lauma netaisījās adīt, tas, protams, būtu romantiski, bet, ja ņem vērā, cik daudz laika nepieciešams, lai noorganizētu šādu romantiku (iemacīties adīt), tas vairs nešķiet nemaz tik romantiski. Paņēmusi nesen atsūtīto rudens lielkatalogu, Laumiņa atšķīra lapu, kurā viņai pretī raudzījās zilacains tumšmatis. Fotogrāfs bija ļoti profesionāls, viņš bija piešķīris modeļa sejai tādu apgaismojumu, ka likās, vīrieša mute izrunā tieši Laumas vārdu. Viņa iedeva modelim buču, tad aizpildīja pasūtījuma veidlapu, izvēlējās brūnas krāsas džemperi, aizlīmēja aploksni un nākamajā rītā aiznesa uz pastu.
Vakarā viņa rakstīja Severīnam vēstuli, kurā precizēja detaļas par tikšanos, ka viņas pazīšanās zīme būšot rudens lielkatalogs, ko viņa turēšot rokā un varbūt pat vicināšot. Laumiņa paskaidroja, ka nemākot adīt, ka esot pasūtījusi džemperi no kataloga, ka tas drīz vien pienākšot, un lai viņš tikai neapvainojas, jo viņai tiešām tagad nav ne laika, ne vēlēšanās apgūt adīšanas prasmi. Viņa ieteica Severīnam izrunāties ar kameras biedru.
Lauma izplēsa no kataloga lapu ar džemperi un pievienoja vēstulei, lai Severīns zinātu, kas sagaidāms, un laikus varētu noskaņoties, kā reaģēt.
Pēc divām nedēļam Laumiņa saņēma vēlvienu vēstuli. Severīns ziņoja, ka esot dabūjis džemperi, tas esot lielisks un daudz par mazu, viņš gribējis to sūtīt atpakaļ un apmainīt, bet birokrātija cietumā esot nepārvarama – kamēr kārtojis visas formalitātes, beidzies atpakaļsūtīšanas termiņš. Jā, viņš esot runājis ar kameras biedru, kaut arī neticēja, ka tam būs rezultāti. Pēc pāris dienām Severīns tomēr esot izvarots, pats gan to neatceras, jo gulējis, tāpēc nemanījis, kā sadeg, bet visi pārējie cietumnieki par to vien runājot. Taču tam esot pozitīvas sekas – beidzot viņā atmodusies sen aizmirstā seksualitāte un viņš regulāri masturbējot, raugoties meitenē (tieši acīs) peldkostīmā; šo meiteni viņš atradis lielkataloga lapas otrajā pusē. Severīns visu laiku domājot par tikšanos, nevarot sagaidīt, tas jau būs tik drīz, lai viņa nevainojot sevi, ka džemperis neder; viss esot kārtībā.
Lauma gribēja palīdzēt savam draugam. Viņa piegāja pie grāmatu plaukta un atrada tur rokasgrāmatu „Sevis menedžments. Efektīvi un iedarbīgi”. To pirms dažiem gadiem bija dāvinājis kāds psihologu pāris, kas, kad Laumiņa vēl dzīvoja ar savu vecmāmiņu, bija iebraukuši uz Ziemassvētkiem pie krustmātes apdāvināties un parunāt par Dievu. Viņa bija nevērīgi atvērusi pēdējo lapu un uzzinājusi, ka šī ir tikai pirmā grāmata no sērijas, un nobijās, ka nākamajos gados būs jāsaņem arī „Atmiņas treniņš un koncentrēšanās tehnikas”, „Konflikti darbavietā”, „Pareiza reklāma”, „Darbs pa telefonu”, „Labāka atslābināšanās tehnika jeb stresa noņemšanas”, „Prezentēšana”, „Cenu veidošana”, „Pārdošana”, „Manipulācijas tehnika” u.c., tāpēc drīz vien pārcēlās uz dzīvi citur. Tagad meitene pie tējas tases kārtīgi izstudēja grāmatiņu, kurā bija maz informācijas, bet daudz tabulu ar tukšiem laukiem, tos lasītājam jāizpilda, lai novērtētu un salīdzīnātu sevi. Laumiņa prātoja, vai tik šis sūtījums Severīnam attaisnosies – grāmata bija pārāk liela, to nevarētu noslēpt rokā, noteikti atrastos kāds intelektuāls cietumnieks, kas pajautātu, ko viņš tur lasa, uz ko nabaga Severīns nevarētu atbildēt, ka tas ir dzejoļu krājums, jo Anita Bišofa / Klauss Bišofs (arī pāris), acīmredzot ir uzstājuši, lai vārds rokasgrāmata un arī tās necilais nosaukums būtu salasāms no liela attāluma. Pēc ilgām pārdomām un neskaitāmām tējas tasītēm, Lauma izlēma grāmatu nosūtīt, jo viņa nezināja, ko atbildēt uz pēdējo vēstuli, un šis būtu labs veids, kā izvairīties no rakstīšanas vispār; viss, ko gribu tev teikt, dārgais Severīn, ir atrodams šai grāmatiņā.
Pēc apmēram nedēļas sabiedrību pāršalca vēsts, ka tautas atbrīvošanas pieminekli uzspridzinājuši kaut kādi stulbi teroristi vai kustība, neviens īsti nezinot. Izņemot klaidoņu kaķi, kuram norauta viena kāja un daļa astes, cietušo nav, taču arī tas būšot dzīvotājs; televīzija nebeidza sekot dzīvnieka rehabilitācijas procesam, un dzīvnieku aizsardzības birojs pat noorganizēja akciju, kurā aicināja lopiņu adoptēt. Pilsētas Dome nolēma, ka nav vērts ieguldīt līdzekļus pieminekļa atjaunošanā, un ka vispār tas neesot nekāds tautas atbrīvošanas piemineklis, ka tas neiederoties pilsētas arhitektūrā, vārdusakot – mierīgi var iztikt bez tā.
15. oktobrī Laumiņa saņēma Severīna vēstuli. Viņš rakstīja, ka nu jau esot pavisam labi. Viņš nemitīgi kaifojot, iztēlodamies kā Anita un Klauss Bišofi nodarbojas ar seksu un pēc tam aizpilda paši savas anketas, novērtē un salīdzina sevi. Viņam esot ārkārtīgi žēl, ka piemineklis, pie kura norunājuši satikties, nu ir zudis uz mūžiem, līdz ar to - viņu iespējas satikties. Viņš atvainojas par visu, saka lielo paldies. Rokasgrāmatu esot sadedzinājis ar kontrabandas ceļā iegūtiem sērkociņiem. Viņš īsti nezinot, vai vispār grib nākt laukā no cietuma, iespējams, Severīns darīšot ko neprātīgu, lai soda laiks tiktu pagarināts, neesot pārliecināts – drīzumā konsultēsies ar kameras biedru. Katrā ziņā negribot palikt parādnieks, tāpēc ar kurjera palīdzību nosūta 15 cigarešu paciņas (arī iegūtas kontrabandas ceļā), tas nolīdzināšot vismaz daļu zaudējumu, kas radušies viņa dēļ – džemperis, rokasgrāmata utt., kā arī viena vīrieša adresi un kontakttālruni - viens otru drausmīgi cienot; viņš izpalīdzēšot arī Laumiņai jebkurā jautājuma, lai tik atsaucas uz Severīnu.
Meitene, izlasījusi vēstuli, pa vecai modei sadedzināja to. Viņa iztīrija zobus ar zilajām un zaļajām piparmētru granulām un iebēra kaķim bļodiņā barību, kas, pa miegam sajutis pārtiku, aktivizējas un piekliboja, lai barotos. Viņa vēroja, kā dzīvnieks ēd, un saprata, ka nekad neuzzinās, vai viņš dusmojas.
19. oktobrī Laumiņa zvanīja Severīna vēstulē minētajam vīrietim - gribēja sarunāt par saprātīgu cenu pārdot nesen pirktās smaržas. Es noraudzījos viņā, un nebeidzu laizīt kāju, kuras vairs nav.
31.10.2004.
Pirms apmēram pusgada Laumiņu piemeklēja nelāga vēsts – bija nomiris viņas garīgais skolotājs – savulaik atzīts un bez sirdsapziņas pārmetumiem katrā zīmēšanas stundā imitēts gleznotājs, kas kā jau visi ģēniji, pēc radinieku un draugu nāves vai pārcelšanās uz māksliniekam neaizsniedzamām vietām, bija aizmirsts un nevajadzīgs. Jaunās gleznas bija grūti pārdot, it īpaši, ja ņem vērā, ka viņa aģents pats bija pievērsies glezniecībai un jau labu laiku aizstāvēja tikai savas intereses. Daiļrades pēdējais posms iezīmēja darbus, kas veidoti ar zobu pastu, un tā kā viņš uz vecumu bija kļuvis par iedomīgu un manierīgu onkuli, kas pie tam bija arī mūžam uzbudināts, jo studijā smakoja pēc piparmētrām, gleznotājs uzskatīja par absolūtu nepieciešamību radošajā procesā iesaistīt palīdzi, kā viņš mēdza teikt, kas vērotu un asistētu katru zilo un zaļo granulu triepienu uz audekla, ko vajadzības gadījumā varēja izmantot palaga vietā. Nenoliedzami, tik saspringtā un sakāpinātā gaisotnē fiziskais kontakts ar asistenti bija nenorvēšams un pat vēlams, lai radītājs savās mokās kaut mazliet saistītos ar pasaulīgo un neaizlidotu uz neatgriešanos. Tātad, pirms pusgada bija nomiris ne tikai Laumiņas garīgais, bet arī fiziskais skolotājs. Viņi bija iepazinušies kaut kādā mākslinieciski noskaņotā kafejnīcā, tās interjers lūza no radošuma: sienas – ķieģeļu imitācijas, pie tām piekārti tukši rāmji vai arī sepias fotogrāfijas, kuras vienoja smalks beztematisms – pārsvarā 60. gadu amerikāņu (mašīnu) uzblīdušās priekšas un pakaļas, cilvēki, kas neskatās nekur vai skatās tālumā, nesaprotamas ainavas un posteri ar slavenu mūziķu un literātu autografiem. Laumiņa sēdēja pie bāra un malkoja kokteili, kuram nosaukumu diez vai kāds spētu atcerēties, no glāzes, ko rotāja kaut kāda filosofa portrets un vitāls citāts. Mākslnieks viņu uzrunāja – viņam gadījusies glāze ar cita filosofa seju, kas, lai arī sākotnēji ietekmējies no viņas glāzes filosofa, tomēr ar laiku radikāli mainījis uzskatus, par ko liecina ne tik vitālais citāts. Paņirgājušies par visu, abi devās uz studiju, kur gleznotājs bija apsolījis izvest Laumu caur visiem viņa daiļrades posmiem utt. Zaudējusi nevainību un ticību mākslai, meitene bija aizmigusi uz grīdas, kamēr gleznotājs dzēra stipru kafiju un slīga paštīksmē, vērojot tikko notikušā mākslas procesa sekas, kas elpoja dziļi un mierīgi – tās bija jaunas, pavisam jaunas krūtis, tās pacēlās un nolaidās bez jebkādas pieredzes nastas, un viņam bija izdevies paņemt daļu no to dzīvīguma.
Laumiņu nesajūsmināja tikšānās reizes – vecais bija pārlieku pašpārliecināts, viņa ticību saviem spēkiem nespēja kliedēt fakts, ka gultā (uz grīdas) bez stimulējošiem līdzekļiem mākslinieks ir nebaudāms – šajā sakarā viņš vainoja Laumas studentei piemītošo nemākulību. Meitene pat necentās pārliecināt par pretējo. Taču tā bija mazākā nelaime, daudz vairāk Laumiņu nomāca gadījumi, kad abi devās rudenīgās pastaigās pa vecpilsētu, un, ja vecajam sagribējas, piemēram, virtuli vai kādu eklēriņu, bez šaubām jāmaksā bija viņai. Tagad, kad Laumiņa iededz svecīti par godu savam skolotājam, un tas ir viss, ko viņa ir gatava darīt mīļākā piemiņai, meitene attaisno savu ļaušanos un upurēšanos ar piparmētru smaržu studijā, kas lielās devās uzdzen reiboņus un noved pie izmainīta apziņas stāvokļa.
Kā ikviena sieviete, kas nedomā atzīt, ka neko nevēlas, Lauma vairījās no veselīgām un iespējamām attiecībām, viņu interesēja tikai dīvaiņi un īpašie, nē – specifiskie, ar kuriem jebkas vairāk par iespējamību un tās valdzinājumu nav iespējams. Uzreiz pēc gleznotāja nāves (kas mira no saindēšanās ar piparmētrām), viņa bija ieskatījusies sludinājumos. Kāds puisis ap 20 ar lielām seksuālām ambīcijam, mēģināja pārliecināt, ka invalīda ratiņi nav beigas, tas ir tikai sākums. Sliktā valodā viņš apelēja pie kristietības vērtībām, taču Laumiņa nespēja pārvarēt gramatisko barjeru, tāpēc izšķīrās par labu otram – jauneklim, kurš sēdēja cietumā un solījās nākt laukā pēc mazliet vairāk kā pusgada. Tas meitenei šķita gana bezcerīgi, un viņi sāka sarakstīties.
Šorīt Lauma bija saņēmusi jaunu vēstuli no Severīna. Viņu uzbudināja šī brīnišķīga disonanse – cietumnieks vārdā Severīns (it kā viņš būtu cietumnieks, kas nosaukts par Severīnu, nevis Severīns, kas kritis tiesu sistēmas nežēlastībā). Severīns rakstīja, ka viņam esot auksti, ka viņš vēlas kurināt ugunskuru, bet diez vai tas esot iespējams cietuma ugunsdrošības sistēmas dēļ. Viņš izteica savas bažas par kameras biedru, kurš uz viņu skatās un iekāro - ja tā turpināsies, drīz šis brutālais tēviņš var sākt rīkoties. Severīns gribēja vēl noskaidrot detaļas un atgādināt par norunāto tikšanos 19. oktobrī, dienu pēc viņa iziešanas no cietuma, pie kaut kāda tautas atbrīvošanai par godu celta pieminekļa. Un viņam nedodot sērkociņus, no otras puses – viņš saprotot, ka tas esot pret cietuma drošības likumiem utt. Savu vēstuli viņš beidza ar kautrīgu lūgumu, vai Laumiņa nevarot uzadīt džemperi vai vismaz bezroci, jo esot šausmīgi auksts.
Arī šī puiša gramatika bija vāja, lai neteiktu vairāk, tomēr Laumiņa priecājās par katru vēstuli, viņa jauta Severīna dabīgo inteliģenci, kurai attīstīties un iegūt formu nav ļāvuši apstākļi – nelabvēlīgā vidē pavadītā bērnība, izglītības trūkums un citi iemesli. Jāpiebilst, ka studijas filologos Laumai ļāva iedomāties sevi kā cilvēku, kas turēs Severīna roku brīdī, kad viņš pirmoreiz pieredzēs augstās valodas piedzīvojumu, un šādi sapņi šķita ļoti patīkami. Žēlums pārņema meiteni, kad viņa vēroja Severīna drebošo rokrakstu – tajā atklājās sāpes un nožēla par nodarīto. Viņš nekad nesamierināsies, un tas ir skaisti. Jau no bērnības Severīnam, kā viņš atklāja kādā agrīnā vēstulē, bijis niķis dedzināt visu pēc kārtas, viņš vienkārši dievinājis uguni, un reiz aizdedzinājis kaut kādu šķūni, kā gan viņš varēja zināt, ka tur dzīvo vientuļā māte ar septiņām meitām, kas, protams, gulēja un tāpēc nepamanīja, ka sadeg pelnos.
Lauma netaisījās adīt, tas, protams, būtu romantiski, bet, ja ņem vērā, cik daudz laika nepieciešams, lai noorganizētu šādu romantiku (iemacīties adīt), tas vairs nešķiet nemaz tik romantiski. Paņēmusi nesen atsūtīto rudens lielkatalogu, Laumiņa atšķīra lapu, kurā viņai pretī raudzījās zilacains tumšmatis. Fotogrāfs bija ļoti profesionāls, viņš bija piešķīris modeļa sejai tādu apgaismojumu, ka likās, vīrieša mute izrunā tieši Laumas vārdu. Viņa iedeva modelim buču, tad aizpildīja pasūtījuma veidlapu, izvēlējās brūnas krāsas džemperi, aizlīmēja aploksni un nākamajā rītā aiznesa uz pastu.
Vakarā viņa rakstīja Severīnam vēstuli, kurā precizēja detaļas par tikšanos, ka viņas pazīšanās zīme būšot rudens lielkatalogs, ko viņa turēšot rokā un varbūt pat vicināšot. Laumiņa paskaidroja, ka nemākot adīt, ka esot pasūtījusi džemperi no kataloga, ka tas drīz vien pienākšot, un lai viņš tikai neapvainojas, jo viņai tiešām tagad nav ne laika, ne vēlēšanās apgūt adīšanas prasmi. Viņa ieteica Severīnam izrunāties ar kameras biedru.
Lauma izplēsa no kataloga lapu ar džemperi un pievienoja vēstulei, lai Severīns zinātu, kas sagaidāms, un laikus varētu noskaņoties, kā reaģēt.
Pēc divām nedēļam Laumiņa saņēma vēlvienu vēstuli. Severīns ziņoja, ka esot dabūjis džemperi, tas esot lielisks un daudz par mazu, viņš gribējis to sūtīt atpakaļ un apmainīt, bet birokrātija cietumā esot nepārvarama – kamēr kārtojis visas formalitātes, beidzies atpakaļsūtīšanas termiņš. Jā, viņš esot runājis ar kameras biedru, kaut arī neticēja, ka tam būs rezultāti. Pēc pāris dienām Severīns tomēr esot izvarots, pats gan to neatceras, jo gulējis, tāpēc nemanījis, kā sadeg, bet visi pārējie cietumnieki par to vien runājot. Taču tam esot pozitīvas sekas – beidzot viņā atmodusies sen aizmirstā seksualitāte un viņš regulāri masturbējot, raugoties meitenē (tieši acīs) peldkostīmā; šo meiteni viņš atradis lielkataloga lapas otrajā pusē. Severīns visu laiku domājot par tikšanos, nevarot sagaidīt, tas jau būs tik drīz, lai viņa nevainojot sevi, ka džemperis neder; viss esot kārtībā.
Lauma gribēja palīdzēt savam draugam. Viņa piegāja pie grāmatu plaukta un atrada tur rokasgrāmatu „Sevis menedžments. Efektīvi un iedarbīgi”. To pirms dažiem gadiem bija dāvinājis kāds psihologu pāris, kas, kad Laumiņa vēl dzīvoja ar savu vecmāmiņu, bija iebraukuši uz Ziemassvētkiem pie krustmātes apdāvināties un parunāt par Dievu. Viņa bija nevērīgi atvērusi pēdējo lapu un uzzinājusi, ka šī ir tikai pirmā grāmata no sērijas, un nobijās, ka nākamajos gados būs jāsaņem arī „Atmiņas treniņš un koncentrēšanās tehnikas”, „Konflikti darbavietā”, „Pareiza reklāma”, „Darbs pa telefonu”, „Labāka atslābināšanās tehnika jeb stresa noņemšanas”, „Prezentēšana”, „Cenu veidošana”, „Pārdošana”, „Manipulācijas tehnika” u.c., tāpēc drīz vien pārcēlās uz dzīvi citur. Tagad meitene pie tējas tases kārtīgi izstudēja grāmatiņu, kurā bija maz informācijas, bet daudz tabulu ar tukšiem laukiem, tos lasītājam jāizpilda, lai novērtētu un salīdzīnātu sevi. Laumiņa prātoja, vai tik šis sūtījums Severīnam attaisnosies – grāmata bija pārāk liela, to nevarētu noslēpt rokā, noteikti atrastos kāds intelektuāls cietumnieks, kas pajautātu, ko viņš tur lasa, uz ko nabaga Severīns nevarētu atbildēt, ka tas ir dzejoļu krājums, jo Anita Bišofa / Klauss Bišofs (arī pāris), acīmredzot ir uzstājuši, lai vārds rokasgrāmata un arī tās necilais nosaukums būtu salasāms no liela attāluma. Pēc ilgām pārdomām un neskaitāmām tējas tasītēm, Lauma izlēma grāmatu nosūtīt, jo viņa nezināja, ko atbildēt uz pēdējo vēstuli, un šis būtu labs veids, kā izvairīties no rakstīšanas vispār; viss, ko gribu tev teikt, dārgais Severīn, ir atrodams šai grāmatiņā.
Pēc apmēram nedēļas sabiedrību pāršalca vēsts, ka tautas atbrīvošanas pieminekli uzspridzinājuši kaut kādi stulbi teroristi vai kustība, neviens īsti nezinot. Izņemot klaidoņu kaķi, kuram norauta viena kāja un daļa astes, cietušo nav, taču arī tas būšot dzīvotājs; televīzija nebeidza sekot dzīvnieka rehabilitācijas procesam, un dzīvnieku aizsardzības birojs pat noorganizēja akciju, kurā aicināja lopiņu adoptēt. Pilsētas Dome nolēma, ka nav vērts ieguldīt līdzekļus pieminekļa atjaunošanā, un ka vispār tas neesot nekāds tautas atbrīvošanas piemineklis, ka tas neiederoties pilsētas arhitektūrā, vārdusakot – mierīgi var iztikt bez tā.
15. oktobrī Laumiņa saņēma Severīna vēstuli. Viņš rakstīja, ka nu jau esot pavisam labi. Viņš nemitīgi kaifojot, iztēlodamies kā Anita un Klauss Bišofi nodarbojas ar seksu un pēc tam aizpilda paši savas anketas, novērtē un salīdzina sevi. Viņam esot ārkārtīgi žēl, ka piemineklis, pie kura norunājuši satikties, nu ir zudis uz mūžiem, līdz ar to - viņu iespējas satikties. Viņš atvainojas par visu, saka lielo paldies. Rokasgrāmatu esot sadedzinājis ar kontrabandas ceļā iegūtiem sērkociņiem. Viņš īsti nezinot, vai vispār grib nākt laukā no cietuma, iespējams, Severīns darīšot ko neprātīgu, lai soda laiks tiktu pagarināts, neesot pārliecināts – drīzumā konsultēsies ar kameras biedru. Katrā ziņā negribot palikt parādnieks, tāpēc ar kurjera palīdzību nosūta 15 cigarešu paciņas (arī iegūtas kontrabandas ceļā), tas nolīdzināšot vismaz daļu zaudējumu, kas radušies viņa dēļ – džemperis, rokasgrāmata utt., kā arī viena vīrieša adresi un kontakttālruni - viens otru drausmīgi cienot; viņš izpalīdzēšot arī Laumiņai jebkurā jautājuma, lai tik atsaucas uz Severīnu.
Meitene, izlasījusi vēstuli, pa vecai modei sadedzināja to. Viņa iztīrija zobus ar zilajām un zaļajām piparmētru granulām un iebēra kaķim bļodiņā barību, kas, pa miegam sajutis pārtiku, aktivizējas un piekliboja, lai barotos. Viņa vēroja, kā dzīvnieks ēd, un saprata, ka nekad neuzzinās, vai viņš dusmojas.
19. oktobrī Laumiņa zvanīja Severīna vēstulē minētajam vīrietim - gribēja sarunāt par saprātīgu cenu pārdot nesen pirktās smaržas. Es noraudzījos viņā, un nebeidzu laizīt kāju, kuras vairs nav.
31.10.2004.
(bez virsraksta)
from: chaika
date: Feb. 24., 2007 - 09:06 pm
Link
Ko Linda Tev veltīja pretī?
Atbildēt | Diskusija
(bez virsraksta)
from: jozefs_k
date: Feb. 24., 2007 - 09:07 pm
Link
Atbildēt | Iepriekšējais | Diskusija
(bez virsraksta)
from: chaika
date: Feb. 24., 2007 - 09:09 pm
Link
Atbildēt | Iepriekšējais | Diskusija
(bez virsraksta)
from: jozefs_k
date: Feb. 24., 2007 - 09:23 pm
Link
Atbildēt | Iepriekšējais | Diskusija
(bez virsraksta)
from: chaika
date: Feb. 24., 2007 - 09:25 pm
Link
NESAPRAST!!!
Atbildēt | Iepriekšējais | Diskusija
(bez virsraksta)
from: chaika
date: Feb. 24., 2007 - 09:26 pm
Link
Atbildēt | Iepriekšējais | Diskusija
(bez virsraksta)
from: jozefs_k
date: Feb. 24., 2007 - 09:38 pm
Link
Bet tai stāstā ir daži sīkumi, kurus varētu atpazīt tikai viņa.
Atbildēt | Iepriekšējais | Diskusija
(bez virsraksta)
from: chaika
date: Feb. 24., 2007 - 10:22 pm
Link
Atbildēt | Iepriekšējais | Diskusija
(bez virsraksta)
from: jozefs_k
date: Feb. 24., 2007 - 10:42 pm
Link
Atbildēt | Iepriekšējais | Diskusija
(bez virsraksta)
from: chaika
date: Feb. 24., 2007 - 11:43 pm
Link
Nu bet Tu taču teici, ka ir atpazīstami momenti tieši viņai, tad jau tas veltījums ietver sevī pūles/laiku, kas veltīts stāsta rakstīšanai=domām par viņu. Tad jau tas ir mīļi un personiski! :)
Atbildēt | Iepriekšējais | Diskusija
(bez virsraksta)
from: jozefs_k
date: Feb. 25., 2007 - 12:07 am
Link
Atbildēt | Iepriekšējais | Diskusija
(bez virsraksta)
from: chaika
date: Feb. 25., 2007 - 12:18 am
Link
Stāsts jau var daudz ko stāstīt.
Atbildēt | Iepriekšējais