idée fixe -

tad, kad man ir slikti, es pakluseeju. taapeec arii pazuudu. un to es daru, kad gribu!

Dzi- dzi, mi-mi, vi-vi.
Ir meitenes, kas nekad nav bijušas veikalā. Tāpēc viņas izdomā to, kāds tas ir un kā tur ir.
Lai viss izklausītos smalkāks un rūpīgāks- sauksim tos par bodītēm, nevis veikaliem. Un meitenes būs tādas, kā uz pastkartītēm. Tās ir tādas, kādu nav mājās, bet labā kino- tās ievieto vecās konfekšu kārbās un kādā lietainā, un brūno toņu dienā, tās atrod.
Tāda meitene dzīvoja labajā pusē ielai. Ielai, kur labā bija dzīvojamā, dzīvojošo puse, bet kreisā- dzijas bodītes puse. Pārējo, kas kreisajā pusē bija, meitene atļāva sev neatcerēties, jo zināja, ka tiem, kas zīmē kartes, patīk visu atcerēties precīzi.
Pie meitenes kleitas volāniem bija garsmilgu pļavas skranduļi- skrimbuļi. Viņa gāja ar kājām, katru rītu, bet izlikās pašai, ka brauc ar riteni. To, tādu, ar kādu katru rītu kāda pabrauca garām.
Un mērķi bija uz muguras.
Dziju bodītē bija daudzu stāvu plaukts. Tāds kā bibliotēkās.Un daudz mazu, atklātu saskatīšanai, kastīšu. Tie meta pūkas, krāsas un siltumu. Dzijas pikas.
Meitenei dzijas naudas nebija, bet bija iztēle un vaļa vilkt krāsaino siltumu prom no bibliotēkas plauktiem.
Dzelteno izpina un pārzīmēja virs visiem horizontiem un tiltiem, un rītiem, kad redzi.Tajos horizontos un tiltos, un rītos viņa uzkavējas. Mērķu dienās.
Un kāpēc liekas, ka meitene izskatījās šokolādes smaržīga. Tāpēc, ka visi gandrīz zina, kā ir ar šokoloādi.
Siltas šalles rīts. Silta miega šālles pēcpusdiena.