(bez virsraksta)
Jul. 19., 2006 | 02:03 am
No:: ljipa
Es nedomāju, ka tā ir aprobežotība, bet drīzāk nepārtrauktās bailes, kas valda cilvēkos. Viens baidās pazaudēt darbu, cits baidās palikt viens, cits baidās no mīlestības, citam citas bailes. Un bailes ir ļoti degradējošas. Līdz ar to iestājas tas, ko mēs dēvējam par aprobežotību. Bet ne jau no tā, ka mums trūktu zināšanas, mēs tā vai citādi būtu audzināti un tamlīdzīgi, bet gan no tā, ka mēs baidāmies, šajā gadījumā kaut ko atzīt, izteikt, vai pat domāt par to.
Mums ir izvēle - pakļauties kopējai sabiedriskajai bailei, kas tiek ieaudzināta, vai palikt pie savām bailēm, vai bēgt no tām visām. Bet šajā bēgšanā arī paužas bailes no bailēm.
Par pēdējo - vērot un vērtēt nepiedaloties. Man šķiet, ka mēs to daram izsaucot viens otrā reakcijas un tad skatoties, kas būs tālāk. Katrs spēlē savu dzīvu un tajā iesaista citus. Un tad pasēž maliņa un pasmej - re kā tas!
Bet vispār... Gribu izlasīt...
=0)
Mums ir izvēle - pakļauties kopējai sabiedriskajai bailei, kas tiek ieaudzināta, vai palikt pie savām bailēm, vai bēgt no tām visām. Bet šajā bēgšanā arī paužas bailes no bailēm.
Par pēdējo - vērot un vērtēt nepiedaloties. Man šķiet, ka mēs to daram izsaucot viens otrā reakcijas un tad skatoties, kas būs tālāk. Katrs spēlē savu dzīvu un tajā iesaista citus. Un tad pasēž maliņa un pasmej - re kā tas!
Bet vispār... Gribu izlasīt...
=0)